Es tik daudz laika pavadu vienatnē un divatnē ar savu jocīgo vīru, ka laikam man būs kultūršoks izlīst no šīs savas alas. Manas domas ir tik ļoti pavērstas uz iekšieni, kā ļoti sen nav bijis. Es dzīvoju ļoti aktīvu, radošu dzīvi, bet arvien vairāk sajūtos nepiederīga ārpasaulei. Ja mēs melojas ilgi un cītīgi, pie tā pierod. Taču tāpat pierod nemelot ne sev, ne citiem. Tā feikā dzīve, feikā saziņa... tas viss ir grūti. Tas kļūst arvien bezjēdzīgāk, jo mazāk to dara. Tā ir spēja, kas ir jāuztrennē. To nevar tā palaist vaļā, citādi tā pazūd.
Es tiešām jūtos netālu no līmeņa, lai kādam pajautātu "kā tev liekas, cik ļoti bezjēdzīga un tukša tieši ir tava dzīve?", kad viņš man pajautā "kā tev iet?"
Pieklājība, pieklājība... tā pilnīgā attālinātība.
Es jūtos tā, it kā dzīvotu uz vientuļas salas. Tā sajūta rodas ļoti ātri. Nebūtu ticējusi.
Es esmu tik pilnīgi pamesta savā vaļā no visiem, ka man, pie Dieves svētākās, tiešām vairs īsti nevienu negribas.
Saziņa virtuāli ir palikusi, pie tās vēl arvien ir pierasts, bet tie tikpat labi varētu būt spoki vai programmas tur otrā galā. Jā, manī vienmēr ir mājojusi nepiepildāma vēlme pēc tuvības ar cilvēkiem, manī ir tā vēlme dalīties, sarunāties, būt kopā. Pēdējā laikā tas tāpat diez ko spīdoši nebija. Nejūtos neko zaudējusi.
Varbūt esmu padevusies..? Varbūt... nezinu...
Grāmatas, filmas, vikipēdija un youtube liekas pilnīgi pietiekami. Kam vispār vajag cilvēkus, ja viņi tāpat ir ciet? Vai tie daži momenti, kad viņi ir vaļā, ir to vērti, lai tērētu savu laiku un jūtas..?
Man līdz galam nav atbildes.