Mans radīšanas orgasms ir tumši melns un gaiši balts, un spilgti tumši varavīkšņains.

Es nesaprotu, kurš gribēs lasīt manas seksuālās fantāzijas. Tas mani nomāc. Reti kuras pat kāds grib piepildīt. Nu, vismaz biežāk kā reizi ilglaicībā.
Ārprāts, es būšu uzrakstījusi darbu, kas patīk tikai man. Varēšu lasīt to uz riņķi un uz riņķi, masturbējot uz savām fantāzijām.
Taču es vairs nespēju atkāpties no sevis izpaušanas un sākt atkal pielāgoties domai "rakstīt tā, lai kāds to vispār lasītu". Man gribas izlikt sevi uz papīra, bet tas nav domāts publikai. Vismaz ne latviešu publikai.
Es balstu savu dzīvesgribu uz pilnīgām muļķībām.
Šausmas.
Es tiešām lasu un dievinu, ko esmu uzrakstījusi, bet tā taču, pie Dieva, esmu es! Protams, ka man patīk. Tur tas teksts esmu es. Copy -> paste. Cilvēks -> elektronisks papīrs.
Esmu pārvērtusies trakā rakstniecē, kas dzīvo uz papīra un nespēj atrauties, lai traukus nomazgātu.
Kāda jēga būs no šī romāna, ja tas sarakstīts vienai personai?
Kuram manas iekšas var interesēt?
Fui.
Fui.
Fui.
Es nevaru apstāties.
Es neesmu IAMX, kura iekšas un pašterapiju var klausīties līdz bezsamaņai no sajūsmas.
Es esmu tik stulbs cilvēks.
Bet es vairs nevaru apstāties.