Kas gan var vēl sāpināt jau mirušu cilvēku, kas pie tam vēl cenšas sevi padarīt par mirušu akmens statuju ar akmens orgāniem, sirdi ieskaitot.
Jāpacenšas tikai vēl mazliet nomirt un sacietēt, lai būtu vienalga, vienalga, vienalga... Vajadzēja gan to darīt stipri ātrāk un centīgāk, lai paspētu līdz nenovēršamajam.
Stulbā čaula vēl nav paspējusi izaugt līdz pašai sirdij un pārakmeņot mani dzīvā fosīlijā.
Nekas, gan, arī to es pārdzīvošu.

Lai piedod man sievieškārtas suņi, ir pasaulē bābieši, kam būtu jāaizliedz ļoti daudz kas. Piemēram, runāt. Citādāk vienmēr sanāk, ka viss ir pretrunīgi, visur ir kaut kādi apsvērumi, viss tiek izokšķerēts un aprēķināts, mēģināts pasniegt daudz cēlāk nekā ir, un galu galā - vienkārši čakarēts.
Neko nevar taisni un atklāti teikt, vajag kaut ko locīt un mocīt, lai gan tēlots tiek dieva eņģelis vārdā "svētā patiesība".