Lietus, ja ir vidēji stiprs un līst uz manas mājas jumta, garšo pēc aprikožu un zemeņu krustojuma, varbūt nedaudz krustnagliņu asumam. Tas ir degoši. tumši oranžs kā lava un krīt man uz ādas kā biezas pikas, kas iesūcas miesā.
Bēniņi lietus laikā kļūst par brīnumu pasauli. Tur ir ļoti tumšs, bet laternas gaisma izgaismo vienu košu staru. Pa logu, kurš ir izgaismots, var redzēt tikai pretējās mājas kailo sienu. Pa otru logu var redzēt liepas un ozola zarus vējā šūpojamies un šalcam ar zaļām svēdrām pret netīro logu, uz kura rodas putekļainas ēdas.
Dobjā rībēšana, ko rada lietus, un tā košā, liesmojošā krāsa, kas nav redzama ar acīm, bet tikai ar ādu, rada nepārspējamu kontrastu. Kā Mēness aukstā gaisma, kas tomēr zem sevis slēpj degošas mantijas kārtu. Tā nav redzama, bet ir jūtama.
Veļu laika pilnmēness... šoreiz pilnmēness notiks bēniņos nevis ārā. Tur ir tik pasakaina atmosfēra. Putekļu un vecuma aromāts, kontrastainās skaņas, un miers vienai pašai ar sevi un Visumu.
Viena esmu es un viens ir Visums, jo Visums ir arī Multiverss, un arī es ar visām savām personībām un iedomām esmu viena.