Es esmu beidzot atklājusi patiesību stulbību ceļā (kā parasti)!
Mēs katrs esam emonāls stūris, kurā katrs sēžam. Mēs parasti vēlamies atrast tikai vēl otru stūri, ar ko kopā stūroties, bet tā tās lietas neiet. Jo vairāk stūru, jo tuvāk aplim, un aplis ir harmonija un Viss. Vai nav ģeniāli?
Viena liela, skaista ģimene milzīgā stūrainā aplī, jo vairāk leņķis plešas, jo mazāk tas ir stūris.
Man šobrīd sanāk 90 grādu leņķis... kaut kā daudz. Jāpaaplina.

Apraudājos, pārlasot savu skulptūras sapni.
Turpināju raudāt, lasot vampīra sapni.
Mani sapņi ir kaut kādā veidā neaprakstāmi skaisti, tie patiesībā ir ģeniālākais, kas man ir, es apzināti nekad nespēju izdomāt kaut ko tik debešķīgi, traģiski skaistu.
Man viņu visu tik ļoti pietrūkst...