Pilsēta, kurā atrados, bija kaut kāds mikslis no Gothemas, Viduslaikiem un Viktorijas laikmeta. Bija gan vecas mašīnas, gan zirgu pajūgi, viduslaiku pilis un milzīgi tilti. Ļoti, ļoti skaisti.
Man vajadzēja sasniegt vienu tikšanās vietu pilsētā, es devos turp, taču tas bija tālu. Es nolēmu iegriezties kādā mazā kafejnīcā uzēst, jo likās, ka sabrukšu no nespēka, ilgi biju bēgusi pa mežiem. Izvēlējos noplukuša paskata vietu, kur varētu nebūt kameras, vismaz es tā cerēju, un gāju iekšā. Tur atsevišķā telpā, kur mani ielaida, atradās partizānu sanāksme, kuru biju meklējusi. Izrādās, ka vieta bija pārcelta, bet es to nezināju un nejauši atgadījos tieši tur, kur vajag.
Biju ļoti pārsteigta, ieraugot, ka mūsu rindās ir trīs vampīri no seriāla The Originals :D Tas ir, es zināju, ka šajā pasaulē mājo vampīri, bet es nezināju, ka seriāls izrādās ir patiess. Noturējām apspriedi, es tiku apsēdināta blakus vienam no vampīriem, tam, kas man vislabāk patīk. Visu apspriedes laiku es jutos kā uz pannas, jo šī vīrieša tuvums man uzdzina mistiskas šausmas, kas jaucās ar nevaldāmu iekāri. Knapi spēju klausīties. Biju maz saskārusies ar vampīriem, kur nu vēl ar kādu, kas ir no pirmās ģimenes, tātad viens no pašiem senākajiem, nemaz nerunājot par to, ka viņš ir seksīgs kā sātans.
Pēc apspriedes viņš mani ļoti lietišķi uzaicināja uz randiņu. Es tikpat nevērīgi atbildēju, ka man ir pamaz laika, bet gan jau es tomēr atradīšu laiku, lai satiktos. Pēc pāris dienām satikāmies, vairs nebijām lietišķi, ilgas stundas norunājām tajā pašā kafejnīcā, smējāmies, ļoti labi sapratāmies. Daļa manu mistisko šausmu atkāpās, lai atdotu vietu dziļai cieņai pret šo seno būtni, kam bija tik patīkamas manieres, bet svelmaino iekāri gan tas nemazināja. Vakars beidzās viņa sudraba baldahīna gultā ar melnajiem mežģīņu aizkariem un melniem satīna palagiem.
No rīta man bija jāskrien savās darīšanās, kamēr viņš, protams, saldi dusēja.
Satikāmies vēl vairākas reizes, bet ar katru tikšanās reizi viņš kļuva reizē melanholiskāks un arī asāks, neiecietīgāks. Nesapratu, kas par lietu. Kādā trešajā tikšanās reizē viņš bija teicis, ka mīlot mani, ka jūtot milzīgu dvēseles radniecību, es jutos tāpat, bet tagad viņš kļuva arvien skumjāks un reizē ļaunāks.
Beidzot viņš pateica, ka nespējot ticēt, ka tiešām viņu mīlu, ka vispār vairs neticot mīlestībai. Es mēģināju pierādīt, ka tā nav, bet viņš uzvedās psihopātiski, sāka demolēt savu dzīvokli, beidzot piespieda mani pie sienas un teica, ka, ja vēlreiz mani redzēs, tad izsūks sausu.
Izskrēju no viņa mājas, kādu laiku skrēju un skrēju... līdz apstājos paliela laukuma malā un vairs nespēju novaldīt asaras. Ieraudzīju, ka tās ir sarkanas, asiņainas kā vampīram.
Izjutu tādas dvēseles mokas, kādas... nu jā, dzīvē man ir tiešām nācies piedzīvot, taču šoreiz sapnī tas viss sakrājās vienā punktā, viss, kas man ir bijis jāpiedzīvo, visas iespējamās sāpes, sirds salaušana un mocīšana no tuviem cilvēkiem, viss tas, kas man ir bijis jāpārdzīvo, sevišķi pēdējā gada laikā... un tas izsauca to, kas ar mani mēdz notikt - katatonisku stāvokli. Tikai šoreiz tas bija kas līdzīgs kristiešu svēto vai grēcinieku brīnumiem. Es pacēlu rokas pret debesīm un ar skatu uz augšu sastingu neizkustināmā stāvoklī, tikai pār maniem vaigiem visu laiku ritēja asiņu asaras. Man bija vienalga, vai mani tagad noķer, kas ar mani notiek.
Cilvēki nāca kāt, mēģināja man sākumā palīdzēt, bet man nebija izkustināms ne matiņš uz galvas. Es biju kā sastindzis laiktelpas lielums, ko nav iespējams izmainīt. Mana āda bija kā necaursitamas bruņas, nekas to neaizskāra, vienīgi asiņainās asaras plūda un plūda, izmērcējot manu balto kleitu, ko mans mīļotais man bija uzdāvinājis.
Beigās cilvēki saprata, ka ar mani neko nevar iesākt. Smieklīgi, mani mēģināja izkustināt pat ar celtni, bet nekas nesanāca. Zem manis izraka bedri, bet es paliku karājamies gaisā. Beigās cilvēki pierada, ka es tur stāvu un asiņoju, vairs nepiegrieza vērību. Bērni apmētāja mani ar akmeņiem, bieži kāds mani taustīja, brīnoties, cik gluda ir mana āda, brīnījās, kā pat vienu matiņu nevar izkustināt, bet es tur stāvēju un stāvēju, un asiņoju, visu laiku izjūtot šo vienu piesātināto, vienā punktā koncentrēto sāpju sajūtu.
Nostāvēju to dienu, nakti un nākamo dienu, bija pilnīgi reāla visa laika sajūta. Vakarā man pienāca kāds vīrietis un teica, ka viņš ir no spēcīgas raganu kopas, ka viņš zina, kā lauzt manu sastingumu, bet viņš to izdarīs tikai tāpēc, lai mani nogalinātu, jo viņš kalpoja valdošajai varai. Man bija vienalga, es pat negribēju mirt, ne dzīvot, man bija vienalga, vai sāpes beidzas vai turpinās. Viņš teica, ka naktī nāks un veiks rituālu, lai mani nogalinātu.
Pienāca nakts un es jutu, ka man no mugurpuses kāds tuvojas, bet tad nošvīkstēja gaiss un es dzirdēju, kā viņam tiek sūktas asinis, tad pārlauzta spranda un ķermenis nomests zemē. Tad man no mugurpuses pietuvojās karsta elpa, es jutu to uz sava kakla, sajutu pazīstamu smaržu... bet pēc pāris sekundēm viņš bija prom.
Tajā brīdī es nožēloju, ka mani nenogalināja. Es biju tikai tā vērta, lai pasargātu manu dzīvību. Viņš sekoja līdzi, kas ar mani notiek, bet viņš man neveltīja nevienu vārdu, pat neļāva man sevi redzēt.
Šajā vēl pārsātinātākajā nodevības un ciešanu momentā es pamodos.
*
Dažbrīd es nolādu savu nepārspējamo iztēli un sapņu pasaules dzīvīgumu, jo no paša rīta es pamostos kā bijusi citā pasaulē. Es izjutu katru tās sastingušās stāvēšanas sekundi. Katru emociju, katru pieskārienu, katru manas salauztās dvēseles gabaliņu.
Vienīgais, kas mani glābj pēc šādiem sapņiem, ir tas, ka sapņi no rīta ir pilnīgi reāli, bet dienas gaitā iespaids zūd, lai gan bijis tikpat īsts, vēl īstāks par realitāti.
Tomēr es atceros šo visu manu dzīves sāpju brīdi, kas bija sastindzis vienā nebeidzamā tagadnē, jo tas ar mani tiešām notika.