Pēkšņi uznākot aukstumam, jūtos aplauzusies. Nosalusi, apnikusi ar šito visu. Nav ne ūdens normāli virtuvē, ne kanalizācijas, ne nosiltināts, ne arī kāds var iekurināt no rīta, kamēr es vēl guļu. Par visu tikai jādzird "būs, būs, viss būs čotka", bet man pat skumji smiekli vairs nenāk.
Jūtos izdarījusi milzīgu kļūdu, lai vai cik man nepatiktu Jēkabpils, māja un dārzs.
Ir ļoti patīkami iziet ārā un nolauzt dažus pētersīļus, jo salā viņi lūzt tikšķēdami. Tomēr pamosties pilnīgi aukstā istabā, kad iepriekš krāsns iekurināta karsta vakarā, ir ļoti nepatīkami. Tas nekas, ka kāds ir augšā, iekurināt jau nevar. Labāk ir staigāt pa māju virsdrēbēs.
Pa logiem vējo, pa durvīm vējo, pa sienām vējo un man caur ādu vējo aukstais, pat ziemīgais gaiss, kas rada temperatūras rekordus.
Man likās, ka šeit būs omulīgi un mājīgi. Phe. Tā vietā šeit vienmēr ir pilns ar drazām un pūdētiem produktiem, auksts un pretīgs. Un man arī vairs nav spēka censties.

Sajūta tāda, ka viss ir beidzies... gandrīz. Ne līdz galam, bet kopumā. Varbūt tās ir tikai atmiņas.
Taču sācies nav nekas. Tīra, balta, cietsirdīgi spīdoša balta lapa, bet manī vairs nav tintes, ar ko to aprakstīt.
Jēkabpils bija kļūda, lai gan varbūt nebija. Varbūt tāpat viss būtu beidzies. Beigusies Vikkas kopa, kas man bija tik svarīga, beigušies meiteņu vakari, kas arī bija tik svarīgi, beigušies draugi, beigušies pasākumi, beigušies sapņi...
Varbūt mana vieta patiešām ir aukstā, nemīlīgā mājā, starp cilvēkiem, bet tomēr pilnīgā vientulībā. Varbūt mana vieta ir vienatnīga dzīve kaut kādā pažobelē, kurā knapi var nosargāt tik daudz siltuma, kas vajadzīgs dzīvošanai. Ķermenim, dvēselei, garam. Ar pirmo pagaidām ir visvieglāk.
Depresijas lēkme kā slimība ir beigusies, es atkal māku domāt skaidri, bet tomēr tā bezcerības sajūta nav pazudusi. Tā ir izrādījusies nevis iedomas, bet skaudra realitāte.
Viegli pateikt, ka tad, ja ceļš beidzies, tad vajag lēkt tukšumā, gan jau spārni atradīsies. Esmu nonākusi kā man mīļajā dziesmā "Last stop to nowhere". Es pat tukšumu sev priekšā neredzu, kur varētu ielēkt.
Viss ir beidzies, bet nekas nav sācies. Nespēju ieraudzīt to jauno ceļu, ko visas gudrās prātulas sola. Ja kaut kas beidzas, kaut kam esot arī jāsākas. Kur tad tas ir? Kur tad ir tās jaunās iespējas?
Mājās ir auksts un man liekas, ka man vairs nekad nebūs silti, ka vienmēr ir bijis auksti un vienmēr būs. Ka es vienmēr uzticēšos, bet vienmēr pievilšos.
Te viss ir beidzies jau nesācies.