Sevī es to atradu. Jūtos atkal dzīva. Kopš cik ilga laika..? Ai, vienalga. Katrā ziņā 2015. gads pagaidām ir bijis visļaunākais manā dzīvē. Varbūt tomēr pat vēl ļaunāks par to, kad es piedzimu, jo piedzimšana ir nesusi arī labumu, bet šis gads - nu nezinu gan. Mācību daudz, bet traumu vēl vairāk. Mācību viela visam mūžam.
Sevī es atradu to, ko man vajag un esmu gatava. Esmu gatava visām lielajām, skaistajām lietām, kas ik pa laikam notiek manā dzīvē un dara to dzīvojamu. Jo citādāk kā mērenā ekstāzē es nemāku normāli dzīvot. Mērenas un arī pat pārmērīgas ekstāzes manā dzīvē nav trūcis, tāpēc man ir tik grūti samierināties ar kaut ko mierīgāku un garlaicīgāku.
Tikai tā sajūta, ka man sava dzīves ekstāze ir jāpavada tādā nemitīgā vientulībā, kādu es izjūtu šobrīd... tā ir vienkārši drausmīga sajūta. Es neesmu vientuļa sala, ne es. Varbūt kāds ir pašpietiekams, bet es nē. Es esmu visai pašpietiekama savas personības ziņā, es nejūtos ne kā pusīte, ne kā vēl nez kas nepilnvērtīgs, es esmu es, visa un gatava. Taču tā vēlme dalīties ar kādu, kas saprot un pieņem, ir ļoti milzīga. Vēlme kaut ko dot, ļoti daudz, un redzēt, ka grib ņemt. Ka patīk. Ka ir jēga. Ka ir atsaucība un atgriezeniskā saite. Dot un ņemt to, ko es gribu. Dalīties. Nebūt vienai savā ceļā.
Iekšā sajūta ir tāda, esmu pilnīgā izolācijā. Runāju ar kādu, bet nespēju īsti iedziļināties. Kad man kaut ko jautā, es vairs nemāku atbildēt, jo es nejūtu, ka tas tiešām sasniedz adresātu.
Šobrīd mana problēma ir komunikācijā. Es jūtu kaut kādu problēmu. Nevaru saprast, kāpēc es vairs nespēju atvērties un dalīties ar prieku. It kā kaut kā trūktu. Kaut kā vai kāda, kas palīdz atkal sajust, ka man ir kaut kāds saskares punkts ar citiem cilvēkiem.
Man ir? Nezinu. Kā ar kuru. Pagaidām vienmēr ir bijis vismaz ar kādu, bet šobrīd liekas visi vārti ciet.
Citādi ir stereotipiskā sajūta, ka man ir apgriezti spārni, it kā es būtu vesela un skaista, bet tomēr uz vientuļas salas.
It kā problēma vairs nebūtu manī, bet manā saskarē ar cilvēkiem.
Kur jūs esat?