Sēžu Daugavas krastā ar skatu tieši uz rietošo sauli un viduslaiku pili aiz muguras, lasu par Bēthovenu un viņa drauga nāvi, iekšējā atskaņotājā dzirdu Apasionātu. Man būtu jājūtas... stereotipiskai? patosainai? dramatiskai? saldsērīgi sentimentālai? smieklīgai?
Visu ko tādu es par sevi esmu dzirdējusi no bērna kājas. Nesūdzos par ģimeni kopumā, bet atceros as skumjām, kā mani zīmējumi tika izsmieti, jo es tajos simboliski atteloju vispārcilvēcīgas, eksistenciālas traģēdijas, kas, protams, bija banālas kā dzīve, jo tajā vecumā es neko oriģinālāku sacerēt nemācēju.
Pēc tam mana mūzikas gaume tika nozākāta kā blablabla, patosaina un dramatiska. Jā, diemžēl vēl tagad tiek.
Un ko lai dara trīsdesmitgadīga meitene, ja viņa visu laiku ir rudens un nāve, viduslaiku pils un cēlums, rietoša saule un atdzimšana, Bēthovena mūzika un traģēdija, ērģeles un mūžīgas skumjas, Daugava un drāma?
Es nespēju būt tikai nicīga, pagrimusi, pavirša, ciniska, ar smēķi mutē un vienaldzīgu nicinājumu kaut kur vārtrūmē blakus bomzim. Jā, tas tagad ir modē. Jā, tas arī ir skaisti. Bet man patīk, jā, patīk meklēt tādus absusdus kā dvēseles cēlums un rozes dvēsele.
Un man piedrāzt to jūsu komēdisko, pagrimušo stiliņu.