Neesmu baigā baltrocīte, nemaz ar nē, bet veļu mazgāt ar rokām man tiešām riebjas. Traukus var, grīdu var, visādas virsmas var tīrīt, var darīt dārza darbus un kaut rakties pa kompostkaudzi, bet, lūk, mazgāt veļu man riebjas. Man sāp rokas, sāp roku āda. Man nepatīk celt smagas drēbes, kas šļakstās un tecinās pa to riebīgo fizikas likumu, kas liek visam no plaukstām tecēt uz elkoņiem un lejā pa krūzes malu, nevis smuki bļodā.
Taču kopumā es sadzīvoju ļoti labi.
Dzīvoju tādos pašos apstākļos kā ilgāku laiku savas dzīves. Esmu apguvusi jaunus tīrības standartus, iemācījusies, kādam ir jābūt rezultātam, ko senāk nezināju, tad jau kā to sasniegt ir tehnikas jautājums. Nekad neesmu bijusi pārspīlēti tīrīga attiecībā uz dzīvokli, bet pati gan gribu būt tīra, tāpat lai apģērbs ir tīrs. Nu, neko, izlietoju briesmīgi daudz ūdens, bet to panāku (patiesībā izlietojot vēl mazāk ūdens kā agrāk, kad šitā dzīvoju).
Ziemā būs grūtāk, bet kaut kā galā tikšu.
Taču tās lupatas... nu nepatīk, nu nepatīk. Arī agrāk tas riebās visvairāk.