Esmu kļuvusi Jēkabpiliete pēc dzīvesvietas. Pēc audzināšanas un mentalitātes laikam vienmēr būšu rīdziniece. Pagaidām sajūtās nejūtos ne kā viens, ne otrs. Sakņu man te nav, neesmu te iepriekš braukusi, kā tikai dzīvesvietas maiņas sakarā. Citas atmiņas, kas man saistās ar šo pilsētu, arī sākas tajā pašā dienā, kad biju apskatīt māju. Paskat, pagāja tikai nedaudz vairāk kā gads, kad jau ievācos. Izdarīts te ir ļoti maz, smieklīgi maz, ņemot vērā, ka braukāju es uz šejieni jau gadu.
Bet tas nekas.
Katrā ziņā manā dzīvē sākas jauns posms, pavisam objektīvi. Gandrīz 30 tomēr nodzīvoti Rīgā. Šī pārmaiņa nevar nenest arī iekšējās izmaiņas.
Kādas? Gan jau redzēs.
Rīt jāsāk izkravāt mantas.