Tāds tur vienmēr ir bijis. Nepiepildāms rijējs. Aug arvien lielāks, prasās barojams, lai uz notikumu horizonta krātu biezu slāni ar piedzīvoto. Tās ir tās atmiņas, kas tur krājas, bet iekšā melnajā caurumā es jūtu, ka tas viss jau tur ir nogrimis un pazudis vietā, kur nav ne laika, ne telpas, nav nekā, tikai milzīga vēlme, ilgas, vajadzība tajā mest iekšā vēl kaut ko. Mans notikumu horizonts ir pārklāts ar biezāku kārtu notikumu kā bieži vien cilvēkiem visas dzīves garumā, bet man nepietiek un nepietiek, jo tā vēlme kļūst tikai lielāka.
Jo vairāk saņemu, jo vairāk vajag. Kopš es tajā iemetu kvadriljonu zvaigžņu, šis ilgu un tiekšanās tukšums ir kļuvis man pašai vairs neizmērojams. Nē, tās nav ilgas pēc tā, kas bijis vai pēc kaut kā, ko vēlos atgriežamies. Tas, kas tur bija, ir apēsts, izsūkts un tur vairs nav nekā. Tukšums, pilnīgs tukšums, tikai nevis vēlmju tukšums, bet vienkārši pelēks tukšums, kas vairs nespēj piesaistīt manu uzmanību. Tomēr tas, kas tur ir bijis, ir manu melno caurumu padarījis tik alkatīgu, ka tagad man vairs nav ne jausmas, ko tur varētu iemest, lai tas nomierinātos uz brīdi.
Tā intensitāte laikam vairs nav pārsniedzama. Vai pasaulē ir sikstiljons zvaigžņu, ko es varētu aprīt? Vai visā pasaulē to vispār ir tik daudz? Un cik spožai man būtu jābūt, lai kāds man atdotu savu sikstiljonu zvaigžņu?
Es varu piedāvāt pretim tikai savu tukšumu un neizmērojamās alkas.