Esmu gandrīz pilnīgi pakāsusi šo vasaru depresijai. Bija daži ļoti spoži momenti, daudzas ļoti dziļas bedres, vislielākās šaubas manā dzīvē par dzīvošanas lietderīgumu.
Taču kopumā šo vasaru raksturo nemitīgs nogurums, nemitīgas sāpes, nespēja darīt to, ko gribas, nespēja darīt to, ko vajag. Katru reizi, kad tā kā kļūst labāk, vajag notikt kam tādam, lai es atkal pavadītu laiku mājās, kaut vai šis nenormālais kritiens pa kāpnēm. Sajutos labāk, bet, redz, laikam nepienācās. Atkal nonācu stāvoklī, kad nevaru normāli dzīvot. Nevaru braukāt apkārt, nevaru peldēties, nevaru nakšņot zem klajas debess un pielūgt eksistenci zem zvaigznēm.
Izjukuši daudzi plāni, pazaudētas iespējas, pazaudēts milzīgs laiks, ko būtu varējusi izmantot dzīvojot.
Salūzt var vienā mirklī, zem dažu neapdomīgi izteiktu vārdu smaguma, kas rada lavīnu, kas salauž visus psihiskos kauliņus. Fiziskos ir vieglāk sadziedēt kā salauztu dzīvesprieku, salauztu gribu, salauztu ticību jebkam skaistam.
Vai pēc šī gada es vēl jebkad spēšu atgūt kaut kādu dzīves vieglumu, ticību iespējamai nākotnei? Es saprotu, ka ir pārsniegta jebkāda apkārtējo cilvēku līdzcietības un sapratnes robeža. Protams, ka tas aizņem pārāk daudz laika, protams. Man vajadzētu savākties nevis tērēt savas un citu dzīves neatgūstamos mirkļus, ko varētu izmantot kaut kam spožam, rāmam vai neaizmirstamam.
Jau desmit dienas pagājušas kopš pirmo reizi satiku viņu. Tūliņ būs gads, kopš pirmo reizi ierados JP. Vēl nav gads kopš es izdzirdēju tos vārdus, kas mani salauza, jo jutu tur apakšā visu turpmāko. Vienā gaišredzības uzplūdā sajutu visu, kas nāks, kas notiks, kas jau ir neglābjami noticis. Tikai galu tam gan es neredzēju. Konkrētus apmērus vairs nespēju atsaukt atmiņā. Vai viss jau ir iztērēts?
Vai ar pārvākšanos, kas stiepjas kā sliena jau pusotru gadu, kaut kas tiešām mainīsies un sāksies cita dzīve?
Līdz tam vēl ir jāgaida. Tās dažas dienas. Tā jaunā dzīve. Ar ko tā sāksies? Ar ko tā sāksies..?

Cik ilgi beigās man pietiks pacietības staipīties nevis dzīvot? Es gribu piepildīt to, ko es gribu, ne tikai gaidīt un gaidīt uz to, kad varēs sākt.

Tukšais, tikai nedabisku atbalsu pilnais dzīvoklis mani biedē un dzen depresijā. Izskatās, it kā kāds te nesen būtu nomiris. Nezinu kāpēc tāda asociācija, bet tās atbalsis ir drausmīgas. Sīras vārnas ķērciens izklausās pēc kaut kāda kapu kraukļa, pat mūzika skan svešādi un pamesti.
Neciešu te uzturēties viena.

Man būtu jāseko Kardašjanu un Dženeru māsām, jātaisa šovs no savas dzīves. Visi besītos, ka neinteresē un neskatās, bet lūrētu gan. Ģeniāla ideja.

The whole picture moved with the subtle river winds, and wet mist swirled but would not fall into rain itself, and tiny green leaves drifted down like wilting ashes to the ground. Soft soft southern spring. Even the sky seemed pregnant with the season, lowering yet blushing with reflected light, giving birth to the mist from all its pores.
Anne Rice, The Vampire Armand

Nesaprotu, kā vispār kāds var gribēt, lai esmu dzīva. Tas uzliek nereālu pienākumu.