Man tieši bija smagi just, kā man kļūst vienalga par cilvēku, ko uzskatīju par savu tuvāko un svarīgāko, par dvīņu liesmu. Kad man viņa kļuva tik vienaldzīga, ka sapratu - vēlu labu tāpat kā jebkuram citam cilvēkam uz pasaules, bet tieši personīgi par viņu man ir tikpat vienalga, kā par kaut kādu garāmgājēju, man bija diezgan smagi. Likās - kā var pazust tik pilnīgas, spēcīgas jūtas? Es sapratu, ka tās var mazināties, pārveidoties, bet man likās, ka tad, ja kādreiz ļoti mīl, pavada daudz laika kopā, kaut kādai saiknei, interesei, kaut kādām vismazākajām emocijām ir jāpaliek, un tās bija, kad šķīrāmies, bet pēc tam pārvērtās negatīvās emocijās un tad pamazām, viņu ikdienā neredzot, kļuva pilnīgi vienalga. Taču man tas nav nekāds lepnuma avots, man drīzāk tas liekas skumji.
Bet te nu ir kāds, kas lepojas ar to, ka ir izdzēsis manu telefona numuru, jo ir par mani pilnīgi vienalga. Man gan nav vienalga, es esmu zvērīgi dusmīga par to, ka dara pāri manai mammai, un vēl man ir bezgala žēl, ka tas viss tā sanāca, arī visas senās pozitīvās emocijas ir vēl svaigā atmiņā... Nē, man ne tuvu nav vienalga, un, lai gan es nevēlos nekādā veidā saistīties, nevēlos dzirdēt neko par viņu, tomēr, ja kāds ko piemin, man nav vienalga, un es nezinu, vai un kad man būs vienalga. Un man nekādā veidā neliekas godājamāk, ja man būtu vienalga, vai būtu palikušas tikai negācijas. Man nav kauns pateikt, ka man nav vienalga, ka manī, par spīti izvēlei nekā nesaistīties, neko neinteresēties, tomēr nav tādas vienaldzības, es atceros visus labos mirkļus, kuru nav maz, un tie nekļūst sliktāki no tā, kas ir sanācis tagad. Tie labie mirkļi bija arī ar bijušo, par ko ir vienalga, un es apzinos, ka tie bija īsti, par spīti tam, ka jebkādas attiecības ir izbeigtas. Es nejūtos, ka tas mani padarītu sliktāku, nožēlojamu vai pat īsti ievainojamu. Un, ja arī pēdējais būtu patiesība, nu, tad tā vienkārši ir.
Vai ar vienaldzību ir jālepojas un jābāž otram degunā? Es tiešām nesaskatu, kādā veidā tas ir labāk, vai kā tas mani noliek zemākā pozīcijā, jo tas neapšaubāmi bija mērķis - mēģināt mani pazemot.
Bet, kas ar to visu sanāks, es nezinu. Es nezinu, kā tas beigsies. Vai, nejauši kur satiekot, man būs tikpat vienalga, kā bija par senāko bijušo? Toreiz viss sākās lēni un pamazām, attīstījās mierīgi, palika samērā ilgi, un arī atmira pamazām. Šajā gadījumā tas sākās ļoti, ļoti pēkšņi un ātri, uzvirmoja kaislīgi un izdega samērā ātri. Vai arī pilnīgas vienaldzības iestāšanās ir tikai laika jautājums?
Nezinu, bet es jebkurā gadījumā nedomāju, ka tas būs kas ļoti pozitīvs vai lepnības avots.
Nu jā, emocijas, jūtas vēl ir palikušas. To ir visāds mikslis, no kā izdalīt ko vienu svarīgāko nemaz nevar, vienīgi kādos gadījumos, kad, uzzinot jaunus "varoņdarbus" uzviļņo spējas, mežonīgas dusmas. Taču tās noplok, atstājot vietu parastajam jūtu kokteilim, kuru risināt es nevēlos, jo tam nav jēgas, tādēļ ka lēmums neko tālāk neturpināt ir simtprocentīgs. Man šobrīd ir visai vienalga, ko īsti es jūtu un domāju, jo tas neietekmē manu rīcību, bet kopumā man nav vienalga ne tas, kas notika, ne tas, kas ar viņu notiks tālāk. Kaut kur padzirdot informācijas druskas, man tomēr aizķer.
Un man nemaz, nemaz nav kauns to atzīt.