Es gribu mieru, gribu, lai tas ir galā, bet kā lai to izdara, lai nevienu nesāpinātu? Kļūt par pretekli un sanaidoties ar visiem, lai viņi priecātos, ka es pazūdu? Bļin, ar vienu jau mēģināju, bet tik hujova sajutos, ka negribu vairāk. Nu nespēju es speciāli un apzināti izturēties tā, lai mani ienīstu.
Atsākt dzert? Arī variants.
Es vispār gribētu kaut kādas smagas narkotikas, bet man nav naudas un pat nezinu, kur tādas var iegādāties. Zāle nelīdz. Bļe, kāpēc citiem līdz, bet man nē??? Ja es varētu nonarkoties līdz nāvei, tad varbūt tā nebūtu tik ļoti pašnāvība. Citi taču pīpē un dabū plaušu vēzi, un to neviens neatzīst par pašnāvību. Vai nodzeras, bet tas ir pretīgi.
Kā lai tiek no sevis vaļā, ja esi iepinusies tik daudzās attiecībās un tiec mīlēta? Un vēl turpini pīties kā kaut kāda debīliska, imbeciliska idiote. Es tak uz nāves gultas vēl meklēšu smukāko māsiņu, ar ko sadraudzēties un, vēlams, nokniebties, cerot, ka viņai piemīt vismaz daļēja nekrofīlija.
Šodien ne gluži ciemiņš, bet pārnakšņotājs, un man pilnīgi pofig, man pofig un pofig, un pofig, ka kaķi piedirsuši kastīti, ka sēžu pie datora plika. Diez gejiem paliek slikti no kailas sievietes? Bet tās ir tikai pārdomas, jo man tāpat pofig. Ja nevemj man virsū, lai.
Jebal, kā man viss riebjas. Un vēl esmu apsolījusi tuvākā laikā speciāli nemirt, un vakar dzēru zāles aizmigšanai, tāpēc šodien nedrīkst dzert.
Varētu rīt dzert, bet kliente.
Labi, dzeršu pēc klientes un cerēšu, ka nejauši izkritīšu pa logu un salauzīšu visu, kas laužams.
Fui, es nedrīkstu tā teikt, tas var tikt traktēts kā nelaimes piesaukšana un solījuma laušana.
Es te muldu visu, kas uz pirkstiem (tā kā kas uz mēles), bet arī tas man ir pofig. Nu un tad, ka mani ienaidnieki uzzina, ka man viss pofig, jo viņi man jau sen ir pofig un nav žēl tā prieka zināt, ka man ir slikti. Patiesībā pat to novēlu, jo man nav žēl.
Jāpriecājas, ka ir tik daudz cilvēku, kas priecātos, ja es nosprāgtu :D Diemžēl viņu nav tik daudz kā to, kas bēdātos. Es tomēr esmu fantastiska persona, ja mani kaitina tikai mēreni un nenonāk ienaidnieka statusā.
Ak, es esmu tik forša, ka mani mīl, tikai man pašai tas ir pie kājas, es šobrīd sev riebjos, jo nevaru atrast kaut kādu risinājumu šajā piņķerī.
Es esmu tik absurds radījums, kas ir tik fanātisks uz dzīvi, ka pat mirdama es laikam meklēšu skaistumu savā dziestošajā dzīvībā. Es tik ļoti gribu dzīvot, ka varētu nez ko izdarīt, lai varētu dzīvot mūžīgi, kļūt par vampīru vai kādu tur radījumu, bet es jau nedzīvoju. Šobrīd dzīvošana liekas tikpat nereāla kā kļūšana par vampīru.
Šitā gumija stiepjas ļaunāk par bomža puņķi no deguna līdz krūtežai.