Tiešām Viņš man izrāda ļoti lielu cieņu, ļaujot ielūkoties šajā viņa būtības senajā pusē. Tik līdzīgs man, tik ievainojams, tik atbruņojoši naivs un patiess. Tik tuvu man. Laikam Viņš gribēja parādīt, ka patiesībā viņa saknes ir tuvākas man nekā man liekas.
Un es strādāju Viņa dārzā, kur tiek pāraudzētas dvēseles. Pašā nenozīmīgākajā daļā, kur tās vēl ir kā mazi bērni mātes ķermenī, prasa rūpes tikai tik daudz, cik par pašu māti - zemi, kur viņi aug. Viņi vēl nav pat nobrieduši atdalīties no zemes. Man tur bija daudz māsu, bet es biju pirmā no viņām, jo esmu pirmā Viņam. Man bija dots ļoti jocīgs vārds - Juliāna. Diez tāds tiešām ir?
Senāk viņš pretojās tam, lai es kļūtu par viņa mācekli arī ne tikai ārējās mākslās, bet gan arī viņa dārzā, bet nu es pamazām eju tur iekšā, un viņš man atklāj arvien vairāk sevis. Arī vairāk no tā, kas viņš var būt, kādu es viņu varu redzēt, ko viņš man var piedāvāt.
Es nebiju Viņu redzējusi sapnī jau visu šo milzīgo depresijas un pašnāvnieciskuma periodu.
Šodien es jūtos labāk kā parasti, tiešām labāk. Varbūt, ka Viņš atkal ir nācis man palīgā.
Taču Viņa izpausme uz Zemes gan ir palikusi bez Viņa gādības. Tur Viņa vairs nav, Viņš to cilvēku ir pilnīgi pametis, un manī pret viņu ir pilnīgs tukšums. Nekas ļauns, nē, bet neizmērojams tukšums.
Bet Viņš sapnī bija tik mazs, tik ticošs nākotnei, tik ļoti smaidošs un mīļš, kad nodarbojās ar visšausmīgākajām lietām, bērnišķīgi jūsmoja par ciešanām, kamēr man pašai sāka likties, ka sāku pasauli saredzēt kā Viņš. Viņš ticēja tam, ka varēs darīt visu, ko vēlas. Viņš bija mazs un nenozīmīgs, pagaidām spēja pakļaut tikai dažus cilvēkus, bet to izmantoja, cik vien spēja. Un pret mani jau tad Viņam bija vājība.
Tas viss ir tik fantastiski interesanti, šie sērijveida sapņi. Jo dziļāk es ielūkojos Viņa dzīvē un būtībā, jo vairāk pārliecināta esmu, ka mana iesaistīšanās dārza kopšanā novedīs līdz pilnvērtīgam mācekles statusam. Pagaidām esmu tikai pirmā no viņa raganām ārējā dārza daļā, bet es pievienošos četriem mācekļiem, kas viņam jau ir. Noteikti!
Lai cik naiva un jocīga es nebūtu, Viņš taču bija tāds pats!
Man tur ir un būs vieta. Pat tad, ja man būs jāzaudē visa mana naivitāte.
*
Izlasīju, ka vārda nozīme ir - youthful. Laikam tas skanētu kā - jaunavīgā. Viņš mani vienmēr sauca par mazo, naivo, nevainīgo, par savu meiteni, uzsverot, cik tīra un balta es esmu, kā nevainīgs ziediņš. Tad jau saskan ļoti labi :)
Protams, pati sev es tāda nekad neliekos, bet Viņam esmu balta un maza.