Pirms mazliet vairāk kā gada viena mīla man atņēma rakstīšanu, sagrāva manu psihisko veselību, bet tagad cita to visu atdod ar uzviju.
Radās tik fantastiskas idejas, kā papildināt manu rakstu darbu, lai beidzot mēģinātu to pabeigt jau kā kaut ko pilnīgi citu, citā līmenī.
Man ir tik lielas problēmas sevi atraisīt pietiekami brīvi, lai nemēģinātu kaut ko pieklusināt, bet visu to čerņu dabūt ārā.

Lielākoties es domāju, ka reakcijas uz visu ko ir normas robežās, neesmu no tiem, kas uzskata visus par ļauniem, jo viņi mani, nabadzīti, nesaprot. Bet gadās gadījumi, kad es varu vien izbrīnā ieplest acis un nobrīnīties...