Es sapņoju, ka pēkšņi ir pienācis jaunais gads, mēs visi steidzamies rīkot tradicionālo svinēšanu pie mammas, bet ir maz laika, tikai dažas stundas. Tad mums mammas kaimiņš saka, ka svinēšana ir pabojāta, jo mans tētis ir lasījis no patiesībā jau nocirsta koka pie mājas tur uz mizas augošās semuškas un ēdis tās, bet miziņas ar krītiņiem krāsojis tumši zilas, gaiši zilas, violetas un oranžas, un izbārstījis ap māju.
Es esmu šausmīgi dusmīga, kā var tā lasīt man piederošās semkas, kas aug uz mana koka, un vēl šitā piedrazot, kad mēs gaidām ciemiņus. Tad nez kāpēc mamma ir uzaicinājusi Aivīti un strīdās pa telefonu, kad viņš atsakās nākt. Es visu laiku saku, lai taču beidz, ka negribu Aivīti, bet viņa tikai mēģina pierunāt. Pēc tam viņa ielūdz Hrono un piedāvā viņam izmantot mūsu laika mašīnu, kas mētājas bēniņos, nevienam nevajadzīga, lai viņš paspētu atbraukt no Ventspils līdz jaunajam gadam. Vēl nosaka, ka beidzot kāds pielietojums tai grabažai.
Es ārā vārtos priecīga pa sniegu, jo pēkšņi ir ziema, kā jau Jaunajā gadā, bet man svārki aplīp ar tām sasodīajām, krāsotajām semočku miziņām. Es zvanu tētim un apvainoju viņu visos nāves grēkos, bet viņš saka, ka nav vainīgs, ka viņam vispār nav krītiņu. Pienāk kaimiņš un saka, ka tētis melo, jo viņš visu redzēja.
Tad pēkšņi pienāk jaunais gads, bet nevienam nav šampanieša un izceļas traģēdija. Tāpat Hrono nav mācējis pielietot laika mašīnu un ir nevis Rīgā, bet sazin kur dinozauru laikmetā.