Šausmīgi kaitina tie cilvēku izteikumi pret homoseksuāļiem, ka viņiem jau nekas nav pret viņiem, kopumā jau lai darās, bet tad jau drīz arī pedofīli ies gājienā, un zoofīli, un izvarotāji... Visu laiku tas jautājums - kas tālāk, kas tālāk???
Kad būs tas "tālāk" un pedofīli ies gājienā un pieprasīs sev tiesības, tad arī bļaujiet un ejiet pretdemonstrācijās, nevis liekuļojiet, ka jums jau it kā nav iebildumu pret tādiem cilvēkiem, bet "kas tad būs tālāk".
Apnicis jau līdz nelabumam. Patīk - patīk, nepatīk - nepatīk, nu cik var ņergāties uz visām pusēm un izlocīties, lai tikai būtu labiņais it kā no visām pusēm.
Arī tas, ka "man jau nav pret tevi iebildumu, tu jau normāls cilvēks", es jau tikai par tiem... nu, zini, tiem... nu... nu tiem citiem. Par tevi jau es to nesaku.
Nu tad kas tur ir, ar ko es esmu izņēmums? Ar to, ka tu mani pazīsti? Un ja nu tu to tur, "pidaru" arī pazītu? Vai visus viņus pazītu?
Idiotisms.

Nez kāpēc izpildīju facebook "testiņu un maģiju", paņēmu pirmo grāmatu, kas vistuvāk, uzšķīru 45.lpp, lai uzzinātu, kāda ir mana mīlas dzīve.
Pirmais teikums: "Yes."
Padomāju, padomāju...
Ģeniāli un patiesi. Labāk nepateiksi. Īsi un kodolīgi, un pilnīgi patiesi.
Es saku jā, man saka jā, mēs sakām jā...
Tas, protams, nenozīmē, ka es nekad nesaku nē, bet jāsaka, ka man reti gadās negribēta uzmanība. Ja es kaut ko vai kādu gribu, es parasti arī vismaz kādā līmenī dabūju. Parasti nenozīmē vienmēr. Taču man reti kāds staigā pakaļ iemīlējies un neliek mieru.
Kaut kā ir tā sakritība parasti. Tāds "yes".