Kāpēc ir tik grūti dažkārt pārkāpt kādas robežas? Uzticēties, atvērties? Līdz jau ir par vēlu.
Bet citreiz sanāk uzticēties un atvērties pirmajā dienā, saplūst ar otru cilvēku, kas beigās izrādās nelietis, ko atkal var izvemt tikpat viegli, cik ļaut ieplūst viņam sevī.
Bet tas, kas ir mans dvēseles radinieks, kuru es mīlu gandrīz kā sevi, tur nav iespējams kaut kam pārkāpt, un tagad man ir sajūta, ka man rauj ārā gabalu, to gabalu, kas vēl ir nepabeigts, kas atstās nevis rētu, bet brūci, asiņojošu caurumu, kam nav nekādas iespējas pat sākt dzīt.
Laiks visu nedziedē.
Visu dziedē tikai nāve.

Es tiešām cerēju, ka nepienāks vairs manā dzīvē, kad es nespēšu funkcionēt svarīgos brīžos tā, kā vajag, lai pēc tam mājās palaistu kontroli vaļā un izsāpētos, cik sakrājies. Tas viss ir par lielu un es jau visus moku un apgrūtinu, lieku justies neērti...
Kā es varēju cerēt, ka tas brīdis nepienāks..? Tas viss ir par lielu, fucking par lielu.

Kā uz nāvi slimie cilvēki spēj nokārtot visas zemes lietas?
Tas liekas neiespējami pateikt - tagad viss ir sakārtots. Cilvēks ir kā zirnekļu tīkls... ievijas iekšā tik daudz kur. Vai arī tāda esmu tikai es, kas visur piesaistās, ielipinās un nespēj atlaist..?