Grūši tā veltīt laiku, lai veseļotos. Ja kādam lauzta kāja, tad dabiski, ka ģipša laikā neviens nepārmet, ko tu tur neej un to neizdari. Cilvēks veseļojas un nevar, skaidrs.
Mana situācija ir citādāka. Es aiz neēšanas, pārspīlētas vajadzības pēc miega, zāļu dzeršanas jūtos vārga un slima, bet it kā taču man nekas nekait.
Pašu kaitina gulšņāšana un nekā nedarīšana, kad tik daudz darba. Taču es tomēr spēju pieņemt, ka pēc lauztas psihes vajag laiku ģipsī un mierā. Kaut tikai citi arī to saprastu, ka tas ir tikpat nopietni kā lauzta kāja.