Ļoti, ļoti ceru uz lielāku devu miera, mazāku devu "tu tikai nevienam nesaki" un "nesaki, ka es tev pateicu", un "kaut kā stulbi sanāk, bet". Un vispār kaut kādiem mežģiem. Tas nav manā stilā. Es gribu dzīvot savā stilā. Ar āmuru pa pieri, viss vienkārši.
Mans pārgurums no mežģiem jau ir pārtapis ilgstošā slimībā. Esmu izmežģījusi savas jūtas un domas, pat ķermenis ir izmežģīts.
Miers, nu lūdzu, miers... daudz, daudz miera...

"Šīs kūkas es cepu pēc vecmāmiņas receptes,"Svilpaste atkal ierunājās. Un tad viņa pārliecās pāri tējas galdam un čukstēja:
"Šāds miers nav dabisks. Tas nozīmē, ka notiks kaut kas šausmīgs. Dārgā Lēnprāte, ticiet man, mēs ar savām kūkām un tēju, un mūsu paklāju esam tik niecīgas pret visu nozīmīgo. Zināt, un šo nozīmīgo vienmēr apdraud nepielūdzamais..."
"Ak," Lēnprāte attieca un samulsa.
"Jā, jā, nepielūdzamais," Svilpaste aši nobēra. "Tas, ko nevar pielūgt, ar ko nevar apspriesties, nevar saprast un neko nevar vaicāt. Tas, kas nāk tur aiz tumšā loga, no tālienes, tāltālu, no jūras, un aug un aug, un ko pamana tikai tad, kad ir jau par vēlu. Vai jūs, Lēnprāte, to esat izjutusi? Sakiet, ka jel reizi esat to pārdzīvojusi! Mīļā, labā, jel sakiet!"
Lēnprāte bija tumši pietvīkusi, lēni grozīja cukurtrauku un nožēloja, ka atnākusi.
"Nu jā, atvasarā vējš reizēm ir diezgan brāzmains," viņa beidzot ierunājās.
*
"Lēnprāte ir stulbene", viņa domāja. "Muļķa sievišķis, kas nespēj domāt ne par ko citu kā tikai tējas cepumiem un spilveniem. Viņa arī no puķēm nekā nesaprot. Tagad viņa sēž savās mājās un prāto, ka es nekā neesmu piedzīvojusi. Es, kas ik dienas pieredzu pasaules bojā eju, tomēr joprojām apģērbjos, noģērbjos, ēdu un mazgāju traukus, un pieņemu viesus, it kā nekas nebūtu noticis."
T. Jānsone, "Neredzamais bērns".