Šodien sapratu, ka visbīstamākais cilvēks ir tāds, kam nav ne kripatiņas goda un pašcieņas. Viņu normāls cilvēks nevar prognozēt, viņš rīkojas tikai savas baudas labā, viņš var pazemot sevi un būt galēji nožēlojams, bet tas nenozīmē, ka viņš ir labsirdīgs. Viņš nesaprot tādus jēdzienus kā gods un cieņa, viņš nespēj cienīt otru, tāpēc nespēj arī mīlēt. Viņš var pieķerties, pat fanātiski, viņš var iekārot, bet viņš nespēj mīlēt, jo mīlestību nevar atdalīt no cieņas. Viņš darīs visu, lai tikai dabūtu otru cilvēku sev, viņš simulēs, ka viņam tas cilvēks rūp, pats sevi apmānīs, bet viņš nekad, nekad nemīlēs.
Saskaroties ar tādu situāciju, kādā esmu tagad, varu tikai skumji pasmaidīt. Nu nekad nebūs normālas attiecības starp grīdaslupatu, cilvēku bez cieņas un goda, un starp pašapzinīgu cilvēku. Nekad. Un man par to tagad ir žēl... bet tikai mazliet. Jo tā patiesībā taču nav mana darīšana.
Jauks meitēns, jā, ļoti, vēlu viņai tikai to pašu labāko, no sirds, bet... ja var tā iekrist uz šo cilvēka parodiju, tad laikam arī man viņa nemaz vairs neinteresē.
Trešdien randiņš pēc sadziedāšanās. Jākārto lietas, cik ilgi tad šitā var turpināt. Drīz palikšu pavisam garlaikota.