Šoreiz es biju īsta ragana, kas pārvaldīja lielu pilsētvalsti, tādu kā Lihtenšteina apmēram. Valdīju es tur uz tāda pamata, ka man bija gan kaut kādas mazākas spējas raganmākslās, gan arī viena, kādas nebija nevienam uz pasaules - es gan pati varēju pārvietoties citā ķermenī, gan arī citus pārvietot pēc savas gribas. Dvēsele pārceļoja parasti uz smagi garīgi slimiem ķermeņiem, kā arī atpalikušajiem, un mana lielākā māksla bija tās divas dvēseles apvienot. Vairāk kā divas nevarēja, bet divus cilvēkus varēja ievietot vienā ķermenī, un jaunā būtne ieguva visas atmiņas no abiem cilvēkiem, kā arī jaunu personību. Garīgi slimo personu radinieki paši parasti pieteicās, lai viņu radiniekiem papildinātu personību, parasti ar kādu fiziski slima cilvēka garu. Jaunā būtne ieguva prāta spējas, bet vecā personība arī nebija zudusi, un slimais cilvēks ieguva veselu ķermeni. Tiesa, slimais prāts ietekmēja jauno personību, smadzeņu darbība parasti nebija tik spoža, jo tās varēja nespēt panest jauno kapacitāti, bet parasti iznākums bija labs, jo mirējam jau nav, ko zaudēt, un garīgi atpalikušajam arī sliktāk nepaliek.
Visa valstiņas kultūra bija izmainījusies līdz ar manu valdīšanu un jaunais paņēmiens, kā pievilt nāvi un apvienot vairākus cilvēkus vienā, bija ļoti plaši pieņemta, bija pilnīgi pierasts, ka cilvēks, ar ko iepazīsties, mierīgi stāsta par divām dzīvēm, četriem vecākiem un līdzīgi. Bija tie, kas to noraidīja, bet to bija mazākums.
Bija arī retāki gadījumi, kad mīļotie vēlējās savienoties vienā personā, kad divi ģeniāli zinātnieki vēlējās iegūt supersmadzenes un tamlīdzīgi. Es atteicu kādam reti, bet ilgi skaidroju sekas un mēģināju atrunāt, jo man negribējās, lai tā kļūtu par vispārēju praksi, man arī bija grūti veikt vairākas apvienošanas dienā.
Pavadīju ļoti interesanti laiku, spēlējoties ar dažādiem cilvēkiem, ievietojot tos jaunos ķermeņos un vietojot atpakaļ, bet to es darīju tikai savā komūnā. Man negribējās, lai no manis sāk par daudz prasīt, tāpēc teicu, ka kas savienots, to atvienot vairs nevar. Man bija milzīga pils, kurā kā galmā dzīvoja daudz interesantu cilvēku, tiesa, viņi nekad nedrīkstēja kontaktēties ar ārpasauli vai pili pamest. Tur mēs taisījām ļoti interesantas lietas, apvienojām cilvēkus jaunās personībās, kamēr otrs ķermenis gaidīja tukšībā, mainījāmies ar ķermeņiem, nodarbojāmies ar visādām orģijām, iejūtoties otra ādā.
Tas bija vairākas dienas garš sapnis, kurā notika ļoti daudz kas, bija daudz interesantu epizožu, daudz jaunu izjūtu, jo pilnībā izjutu, kā ir būt te vienā, te otrā ķermenī, un kā ir izjust sevi kā vienu personu, kam ir divas pagātnes. Tas viss bija nereāli aizraujoši.