Sapnī biju mājas gariņš, kam bija divas formas - maza haizivs un normāla izmēra skaists vīrietis. Dzīvoju kādā dzīvoklī, kur mājoja burvīga, maiga un sieviškīga būtne, kurā biju iemīlējies. Ilgu laiku biju viņu pielūdzis kā neaizsniedzamu tēlu. Zināju, ka spēju vienīgi mīlēt, kā arī dažreiz sapnī pateikt priekšā, ka mājas atslēgas, ko viņa meklē, atrodas aiz apavu plauktiņa, un viņa tās tiešam tur atrod. Kāpēc neatrada iepriekš? Jo atslēgas bija uzkritušas uz sen nelietotas kurpes purngala, un, atbīdot apavu plauktiņu, tās netika redzamas. Man izdevās pielietot ļoti daudz mājas gariņu maģijas, lai spētu tās nokratīt zemē, un viņa, kārtējo reizi atbīdot plauktiņu, ieraudzītu atslēgas vietā, kur to it kā nebija iepriekš. Jo nebija arī, bet tagad tās tur bija skaidri redzamas. Es jutos tik lepns.
Kopumā maz ko mājās spēju ietekmēt, jo viņa mani nebaroja, viņai vispār nebija ne jausmas, ka es esmu. Es varēju tikai radīt majīguma auru, kā arī iedvest domu, ka jāaiziet taču uz virtuvi, kad viņa atstāja cepties kūku un aizsēdējās pie datora. Kā maza haizivtiņa es ieņurkoju krāsnī pa nemanāmu škirbiņu un pārbaudīju, ka kūka vislabākajā gatavībā, tad devos pie viņas un klusi čukstēju, ka bija taču tāda kūka virtuvē, jāpārbauda, kas ar to noticis.
Tad reiz dzīvē man pienāca brīdis, kad augstākie spēki man par tūkstošiem gadu ilgu kalpošanu cilvēku labā piešķīra dāvanu. Es no sapulces mežā peldēju mājās kā uz vēja spārniem. Atgriezos dzīvokli un ņēmos visu spodrināt, jo šeit mēs dzīvosim visu atlikušo mūžību. Ar burvju spējām es visu ne tikai iztīrīju, bet arī piešķīru feju mirdzumu. Sagatavoju mājas visskaistākajai sievietei, kas mūžam būs mana sieva.
Kad viņa ienāks pa durvīm un ieraudzīs, kā viss zaigo feju mirdzumā, viņa pat nepamanīs, kā ķermenis paliek iepakaļus vecajā pasaulē, un ienāks manā - pilnā burvības un mūžības. Mēs vienmēr būsim kopā, jo šodien ir diena, kad es ieskatījos viņas sirdī un ieraudzīju, ka viņa jau sen mani mīl, ka vina atceras un lolo sapņus, kuros es pie viņas nāku, un viņa ir sirdī jau devusi javārdu.
Viņu atradīs, guļam uz grīdas virtuvē, kura ir mana mīļākā telpa, ar liegu smaidu uz lūpām, bet manā pasaulē viņa pat nepamanīs, ka viņā kaut kas mainījies, tikai apkārt. Viņa būs mūžīga kā es.
Gatavojos, gatavojos, dzirdēju, kā viņa nāk pa durvīm... un pamodos.

?

...bet manī ir kaut kas nepareizs un salūzis.
Šonakt jūtos kā sabirzusi varavīksne, kuras krāsas ir sajaukušās un sašķīdušas gabalos, un kļuvušas pelēkākas par pelēku.
Gribas nomirt ne tāpēc, ka negribētos dzīvot, bet tāpēc, ka dzīvot neizdodas.