Pienakusi saruna, par kuru man likās, ka tāda nekad nenotiks un tas viss nekad netiks pateikts. Ne mana iniciativa, protams, bet uz konkrētiem jautājumiem vienmēr gribas atbildēt, ja cilvēkam svarīgi dzirdēt atbildi.
Nevaru gan saprast, vai tas uz labu vai sliktu.

Tik tiešām gribētos, kaut cilvēki nebūtu vientuļas sala, lai mēs spētu saslēgties kopā un mazināt cits cita sāpes, parādīt gluži fiziski, ka esam blakus, un tik tiešām palīdzēt, nevis tikai atbalstīt.
Kad kādam tuviniekam, draugam notiek liela nelaime un zaudējums, tik ļoti gribētos izdarīt kut ko reālu, kā palīdzēt, bet neko jau nav iespējams patiesībā izdarīt.
Tas ir šausmīgi.