Un, lai gan esmu saskārusies arī ar lēkmjvedīgu nosodījumu, tomēr man ir jāatzīst, ka rezultāti 85% ir pozitīvi. Es spēju cilvēkus padarīt labākus un parādīt to, ko viņiem pašiem vajag, es spēju iedvesmot mainīties uz labu un mainīt savu dzīvi. Saskatīt to, cik ļoti cilvēki nav bijuši viņi paši un cik ļoti viņi ir dzīvojuši miroņa dzīvi, vai arī, protams, tas var būt pavisam mazākā mērā, bet kaut kas tāds gan.
Tas man dod vislielāko gandarījumu dzīvē. Un man parasti izdodas, es pat brīnos, cik ļoti izdodas.
Tie pārējie 15% ir vai nu cilvēki, kas manā tuvumā nonākuši tad, kad nevajag, vai arī nīkuļi, kas nespēj mainīties, lai gan gribētu, vai cilvēki, kas vienkārši ir pārāk iestiguši, vai cilvēki, ar kuriem man patiesībā neko nebūtu vajadzējis iesākt, bet automātiski ir sanācis. Un vēl ir tādi, kas vienkārši izrādās maitas.
To, ka mana klātbūtne cilvēkus maina, es jau sen pamanīju, bet nesapratu - kā tad tur tieši ir, kāpēc tā notiek.
Vienīgi zināju, ka tā ir mana kosmiskā misija. Es to nedaru ļoti apzināti, izņemot dažus atsevišķus gadījumus, bet tā nereālā vēlme iedvesmot un cita cilvēka problēmas un dzīves apnikumu uztvert kā savu personīgo problēmu, man nedod miera.
Es vienkārši nespēju pieņemt, ka foršiem, skaistiem, burvīgiem un mīlamiem cilvēkiem ir slikti, zems pašvērtējums, viņi nespēj par sevi pastāvēt, viņiem neviens nav parādījis, cik viņi ir vērtīgi. Parādīt cilvēkam, ka viņš ir vērtīgs, ka viņš ir pelnījis visu to labāko, ka viņš spēj paveikt un sasniegt daudz ko vairāk, ka viņš IR daudz kas vairāk, tas man vienkārši notiek kā elpot.
Tas ir ļoti jocīgi, kā es pamanu šādus cilvēkus, bet es viņus pamanu pat pūlī, īpašus, skaistus dārgakmeņus, kas ir noslēpušies un citi viņu skaistumu neredz. Man ir acs tādus atrast, jo ar visiem cilvēkiem nav iespējams strādāt tā, lai viņos kaut ko atklātu, jo bieži tā tur nemaz nav. Es kaut kā pamanu tos, kur tas IR. Tā ir tā atblāzma no Visa.
Tad man liekas, ka viņi ir mani brāļi un māsas, un man vienkārši ir jāparāda viņiem tas spogulis, kur viņi ir skaisti un brīnumaini. Es vienkārši nevaru to nedarīt.
Bet, kā jau šeit ir teikts, tas mani nostāda nereālā pozīcijā, tādā, kur viņi visi ir es un es vienmēr cīnos ar citu cilvēku problēmām, jo tās ir manas, un es tās jūtu kā savas.
Tur arī rodas tā nosodīšana - es nevaru, nevaru, nevaru panest cilvēkus, kas grib stāvēt uz vietas un neattīstīt savu personību. Man liekas, ka cilvēkam ir jābūt būtnei, kas sevi attīsta un uzlabo, un dzīvo piepildītu, skaistu dzīvi. Es nespēju panest, ja kāds nolaižas, netic sev, nemēģina, necīnās, nestāv pretim sabiedrībai, ja vajag. Tad man sirds lūzt un gribas paņemt tādu cilvēku un purināt, un purināt, un iepļaukāt, lai viņš taču PAMOSTAS un saskata, ka dzīve var būt nereāls, brīnumains piedzīvojums, jo TU esi brīnums.
Ja cilvēks iekrīt man sirdī, man ir ļoti grūti viņu izravēt un es viņu jūtu sev iekšā nevis blakus.
Vai tas ir slikti?
Ar tiem, ar kuriem viss notiek, nē. Ar tiem, ar kuriem nekas nesanāk, un kuri grib laisties uz leju - ai, ai... es kļūstu brutāla un nespēju to panest, bet tas nav aiz naida, tas ir aiz "pamosties taču, mironi!!!".
Interesanti. Ir divi cilvēki, ar kuriem es nejūtu nekādu mazāko vēlmi kaut ko pasākt, un viņu klātbūtnē es jūtos mierīga, it kā neviens no manis nekā negribētu, it kā es būtu pabeigta, jo arī viņi ir man iekšā, bet viņiem viss ir kārtībā, viņi zina, ka viņi ir skaisti un viņi dzīvo kā dzīvi brīnumi, liekas, ka viņiem mani nemaz nevajag, un tas ir tiiiik skaisti. Vienam mani nekad nav vajadzējis, otram mani vajadzēja nedaudz sākumā. Tas ir tāds neaprakstāms miers, ka manī iekšā ir pilnīgi pabeigts, neaprakstāmi skaists dārgakmens. Nav brīnums, ka viņu tuvumā man ļoti patīk uzturēties. Viens no viņiem ir man pilnīgi līdzīgs - viņš dara to pašu ko es, otrs vienkārši spīd pats sev un viņam nav nekādas vēlmes kaut ko darīt citiem. Mīlu es abus.
Tad vēl ir trešais cilvēks, kam piemīt visas manas spējas un īpašības, vienīgi ar to problēmu, ka viņš pats vēl arvien ir šausmīgi nomākts, neatdzimis, netic sev, netic savam īpašumam un skaistumam. Ar citiem viņam visu sanāk izdarīt, un viņa vēlme to darīt ir tikpat liela kā manējā, tikai viņam tas tik labi nesanāk, jo viņš pats ir nepabeigts un nezina savu skaistumu.
Man visu laiku likās, ka tā ir viena liela ezotērika, bet šajā testā tas viss ir aprakstīts. Skaidri un gaiši!
*
Man mēģināja pateikt, ka šitā nevajag, ka tas ir slikti, bet nē, neko tādu es neredzu. Ja nepatīk, nedraudzējies ar mani! Es virsū nebāžos. Bet, ja tu draudzējies, tad esi gatavs tam, ka viss kas var notikt.
Wiii, tas viss var likties ļoti iedomīgi, bet man vienalga, jo es zinu, ka tā ir. Tur patiesībā nav nekāda pamata iedomībai. Tas ir smagi un šausmīgi, jo es nevaru citādāk.
Bet es negribu citādāk :)
*
Lūk, testa rezultāti.
*
ENFJ PERSONALITY
*
Everything you do right now ripples outward and affects everyone. Your posture can shine your heart or transmit anxiety. Your breath can radiate love or muddy the room in depression. Your glance can awaken joy. Your words can inspire freedom. Your every act can open hearts and minds.
David Deida
ENFJs are natural-born leaders, full of passion and charisma. Forming around two percent of the population, they are oftentimes our politicians, our coaches and our teachers, reaching out and inspiring others to achieve and to do good in the world. With a natural confidence that begets influence, ENFJs take a great deal of pride and joy in guiding others to work together to improve themselves and their community.
*
FIRM BELIEVERS IN THE PEOPLE
*
ENFJ personalityPeople are drawn to strong personalities, and ENFJs radiate authenticity, concern and altruism, unafraid to stand up and speak when they feel something needs to be said. They find it natural and easy to communicate with others, especially in person, and their Intuitive (N) trait helps people with the ENFJ personality type to reach every mind, be it through facts and logic or raw emotion. ENFJs easily see people's motivations and seemingly disconnected events, and are able to bring these ideas together and communicate them as a common goal with an eloquence that is nothing short of mesmerizing.
*
The interest ENFJs have in others is genuine, almost to a fault - when they believe in someone, they can become too involved in the other person's problems, place too much trust in them. Luckily, this trust tends to be a self-fulfilling prophesy, as ENFJs' altruism and authenticity inspire those they care about to become better themselves. But if they aren't careful, they can overextend their optimism, sometimes pushing others further than they're ready or willing to go.
*
ENFJs are vulnerable to another snare as well: they have a tremendous capacity for reflecting on and analyzing their own feelings, but if they get too caught up in another person's plight, they can develop a sort of emotional hypochondria, seeing other people's problems in themselves, trying to fix something in themselves that isn't wrong. If they get to a point where they are held back by limitations someone else is experiencing, it can hinder ENFJs' ability to see past the dilemma and be of any help at all. When this happens, it's important for ENFJs to pull back and use that self-reflection to distinguish between what they really feel, and what is a separate issue that needs to be looked at from another perspective.
*
...THE STRUGGLE OUGHT NOT TO DETER US FROM THE SUPPORT OF A CAUSE WE BELIEVE TO BE JUST
*
ENFJs are genuine, caring people who talk the talk and walk the walk, and nothing makes them happier than leading the charge, uniting and motivating their team with infectious enthusiasm.
People with the ENFJ personality type are passionate altruists, sometimes even to a fault, and they are unlikely to be afraid to take the slings and arrows while standing up for the people and ideas they believe in. It is no wonder that many famous ENFJs are US Presidents - this personality type wants to lead the way to a brighter future, whether it's by leading a nation to prosperity, or leading their little league softball team to a hard-fought victory.