No visām poliamoru attiecību problēmām un to cilvēku problēmām, kas tajās iesaistās, lai gan nesaprot, uz ko parakstās vai cer, ka izdosies kādu pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, un ka beigās viss būs kā pasakā (ne arābu vai indiešu).
Man ir apnicis būt atklātai un godīgai, ir apnikušas intrigas un kaut kādu huiņu perināšana, apnikušas nepateiktas lietas un meli, tas, ka cilvēki brutāli stulbojas. Varbūt tiešām visa sāls ir sataisīt sev drazu, pazemot sevi un citus, un tad tev ir tiesības raudāt un nīdēt, un būt salauztai, jo tas ir sasodīti viegli.
Nesaprotu, kur ceļas mana mīlošā naivitāte. Kāpēc man šķiet, ka tas, kas ir sarunāts, tam jābūt stiprākam par "sabiedrība un citi tā dara, tāpēc man ir tiesības pārkāpt norunu". Kāpēc man šķiet, ka var uzstādīt savus noteikumus? Man taču tas strādā! Nesaprotu, kāpēc citiem nē. Un kāpēc daudzi pinas tajā, kas ir pēc svešiem noteikumiem? Kāpēc jāpinas spēlē, kas nepatīk, ja lielākā daļa spēlē pēc sabiedrības noteikumiem? Monogāmajiem ir 100x vairāk iespēju atrast domubiedrus. Kāpēc jāpinas tur, kur nevajag un kur jācīnās un jāņemās, jaucot citiem dzīvesprieku???
Gadiem dzīvoju mierā un laimē, un tagad jāņemas ar tiem, kas lien manā un manas ģimenes smilšu kastē ar kaut kādiem saviem priekšstatiem. Tā kā tādi kristiešu sludinātāji, tikai šie maskējas un sākumā slēpj krustu, lai pēc tam celtu brēku. Nu nevajag līst, kur tev nepatīk, ja paši neesat spējīgi mainīties un pieņemt. Nez kāpēc monogāmiska uzvedība attiecībās ar poliamorajiem ir tik bieža, un, protams, ka 100% beidzas ar traģēdiju, vai iziet smagu traģēdijas posmu, kas jau ir labāk. Bet noteikumi ta bija jau pirms tam zināmi! Kā var nesaprast, ka nevar spēlēt futbola laukumā pēc hokeja noteikumiem? Paši tak sākumā piekrīt, bet tad kāpj uz slidām, brauc pa zāli, sasit degunu un tad skaļi brēc, ka pasaule netaisnīga!
Nu kāpēc???