Man visa kā pietrūkst šajā dzīvē, bet nez kāpēc visvairāk akūti pietrūkst draudzenes, tādas īstas sirdsdraudzenes. Nav man bijis tādas nekad. Es nemāku draudzēties ar meitenēm. Vai nu es viņās iemīlos vai arī man viņas paliek nez kāpēc visai tālas. Man, protams, ir apburošas draudzenes, bet es nemāku īsti ne ar vienu tā kārtīgi iedraudzēties, lai varētu uzticēties un zvanīties, un stāstīt noslēpumus, un vispār, lai es zinātu, ka tā ir mana labākā draudzene, ar ko var darīt visādas meiteņu lietas. Ja man ir slikti un vajag kādu, kam uzticēties, es zvanu un tiekos ar saviem vīriešiem. Viens no viņiem jau teica, ka viņam besī, ka es gribu, lai viņš ir mana draudzene, un es tiešām zinu, ka tā ir, bet ko lai es daru, ja man neveidojas tiešām ciešas draudzības ar sievietēm? Man ir bijis labākais draugs, jā, bet arī tas tomēr bija vīrietis un tagad jau gadu man viņš ir zudis.
Es pat nevaru pateikt, cik ļoti man patīk manas draudzenes, bet es nemāku ar viņām tā īsti izrunāties. Jā, dažkārt ir labas sarunas, bet kaut kas tomēr pietrūkst, es nespēju atklāt to, kas man tiešām ir pats svarīgākais pat tad, ja kādai liekas, ka es bazarēju VISU riņķī apkārt. No sirds māku runāties tikai ar puišiem.
Es gribētu to labot, bet ko lai es daru, ja draudzenes man jauši vai nejauši sāk likties iekārojamas vai arī paliek tāda kā siena pa vidu? Es nemāku to sienu nojaukt. Mani tas ļoti skumdina. Esmu jau par to čīkstējusi, bet es jūtos kā apdalīta par to, ka man nav bijis īstas draudzenes, izņemot līdz piektajai klasei, bet tas jau nu gan nav tā pa īstam skaitāms.
Kāpēc es nemāku iedraudzēties tādā normālā veidā ar kādu meiteni? Bija reiz viena, ar ko gandrīz sanāca un sekss pat tur neko nebūtu traucējis, bet arī tas ilgi neturējās. Vai tomēr tā bija ilūzija, ka sekss kaut ko samaitāja? It kā man liekas, ka nē, gan jau, ka tā bija mana nespēja kādu sievieti ielaist savā dzīvē. Vienīgā, ar ko sanāca, bija mana bijusī, bet, ja godīgi, par īstu sievieti es viņu nesauktu, man likās, ka viņa bija vairāk vecis kā dažs labs ar zvaniem. Un mums bija nopietnas attiecības, kas tomēr arī ir citādāk.
Kāpēc mani tas skumdina? Jo man patīk manas draudzenes, bet es nemāku ar viņām normāli draudzēties.
Es gribētu kādu loģisku, bet reizē arī emocionālu draudzeni, ar kuru var parunāties gan no prāta viedokļa, gan arī uz emocijām izraudāties un sievišķīgi izčakarēties, un lai saprot, ka emocijas ir emocijas un tās ne vienmēr ir loģiskas, lai spēj domāt, bet lai nemēģina iestāstīt, kā man ir jājūtas, kā to parasti dara vīrieši.
Dažbrīd jūtos nenormāla pat vēl vairāk, kā man liktos forši. Vai man tiešām ir jāpārguļ vai vismaz jāpasūcas ar cilvēku, lai spētu viņam uzticēties? Vai man vajag būt iemīlējušamies vai jāmīl cilvēks vairāk kā draugs, lai es spētu viņam vai viņai atvērties un uzticēties? Brīžiem liekas, ka tā ir. Ja nav šīs seksuālās pievilkšanās, patikas, ja nav kaut kas intīms, es nemāku īsti uzskatīt cilvēku par savējo. Tam ir bijuši izņēmumi, kur man nemaz nav neko tādu gribējies, bet noslēpumus uzticēt un vispār dziļi izrunāties esmu spējusi. Tiesa, līdz galam tas ir sanācis tikai ar diviem cilvēkiem un abas šīs draudzības ir beigušās (viena vēl formāli pastāv).
Varbūt, ka tāpēc man visu laiku kaut kur jaucas iekšā pret draugiem nepienācīgas emocijas un vispār sanāk ieviest visādus fucking friend, ka man vienkārši vajag nereālu intimitātes līmeni, lai spētu uzticēties? Es to tā pati nebiju sapratusi, bet varbūt, ka tā ir. Ja kāds vai kāda ir ievilkts gultā, tātad tas ir tuvs cilvēks, ar kuru var dziļi saistīties un uzticēties?
Es nesaprotu, kur manī tāds vāprāts? Vai es vispār pareizi uztveru? Ilgi domāju, bet nevaru saprast, vai mana jaunā teorija ir vai nav pareiza...
Un, ja ir, AR KO ES PIE VELNA ESMU SLIMA UN KĀ SAUC TĀDU SYNDROME VAI DISORDER???