January 8th, 2015

05:51 pm
Mearrg un ļoti jocīgs halucināciju sapnis

Kopumā mana dzīve liekas nostājusies jau dzīvojamākās pozīcijās. Veselība ir sabojāta ļoti pamatīgi, vairs nav pat viena diena bez biedējošām sirdsdarbības problēmām, tāpat vēl joprojām uznāk vārguma lēkmes. Izlasīju, ka man piemītošo sindromu sauc par "katapleksiju". Tas ir pēkšņs muskuļu vājums, ko izsauc spēcīgas emocijas. Man tas notiek gan labu, gan sliktu emociju iespaidā.
Vispār uzzināju šo jēdzienu ļoti labā grāmatā - Olivera Saksa "Halucinācijas". Tā ir izcila grāmata par to, ka halucinācijas nebūt nav kaut kas ļoti rets un tās nenozīmē, ka cilvēks ir jucis. Vispār būs gan jau garš ieraksts par to visu, bet pagaidām jāpastāsta tikai kāds atgadījums, jo līdz galam grāmata vēl nav izlasīta.
Jocīgais atgadījums ir tāds, ka manas smadzenes laikam nolēma, ka es ilgojos pēc halucinācijām, ja jau tik daudz tām pievēršos. Pēdējās dienās lasu grāmatu un vēl vakar pirms gulētiešanas risināju garu un ļoti interesantu sarunu par šo grāmatu ar cilvēku, kas man to uzdāvināja. Tur ir arī par halucināciju veidu, kas piemeklē ļoti daudzus cilvēkus kaut reizi mūžā - uz miega un nomoda robežas kaut kas rēgojas. Tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir jucis, tā tas vienkārši notiek.
Man samērā bieži un jo biežāk pēdējā mēneša laikā notiek tā, ka sapnis turpinās arī man jau esot nomodā. Sākumā tas var būt pilnīgi vizuāls un citādi sensors, un bilde iet priekšā reālajam attēlam. Ja man ātri jāceļas, lai atvērtu durvis vai atbildētu uz telefonu, kas atrodas otrā istabā, tad es bieži skrienu stenderē un nespēju paņemt telefonu, jo man priekšā vēl ir sapņa attēls. Tas nav nekas man neparasts, es to nekad nejaucu ar realitāti, un tas parasti pāriet kādu 10 sekunžu laikā, taču gadās, ka velkas pat pāris minūšu. Pamazām attēls aizslīd tādā kā iztēles apgabalā, vairs neaizsedz realitāti, taču notiek kaut kur iekšā un ir saskatāms, ja es aizveru acis. Tur tas var turpināties līdz 5 minūtēm, bet man vairs netraucē, līdz pamazām izzūd.
Šoreiz bija kas cits. Manas jokainās smadzenes acīmredzami bija izlēmušas, ka es izteikti ilgojos pēc halucinācijām, ja jau tās tik ļoti bieži aizņem manu prātu. Tā nav tiesa, bet kurš gan prasa manai apziņai.
Tātad, miegā es redzu sapni. Es satieku Rammstein vokālistu. Viņš māk latviski, protams. Viņš mani uzaicina uz randiņu. Par laimi viņš ir vismaz kādus 10 gadus jaunāks nekā tagad. Tas nav pietiekami, lai viņš man īsti patiktu, un vispār nav tā, ka viņš man īsti patiktu, bet Rammstein vokālists tomēr manās acīs ir vairāk kā parasts cilvēks, piedodiet, parastie cilvēki. Tātad, mēs ejam uz randiņu, viņš mani aizved uz kaut kādu realitātē neeksistējošu mazu, bet ļoti omulīgu kafejnīciņu kaut kur netālu no manām mājām, runājamies, iepazīstamies, viņš izrādās visai jauks. Tad viņš mani uzaicina iet staigāt kaut kur pa Juglas tālajiem mežiem, uz Brekšu pusi. Nākamajā dienā ejam un viņš atzīstas šausmīgā mīlā pret mani, nekad neesot neko tādu piedzīvojis, gribot mani precēt. Saku, ka nekā, man jau ir vīrs, bet viņš uzstāj, ka mans vīrs noteikti ir ļoti foršs cilvēks un viņš precēs arī viņu. Saprotu, ka poliamorijas idejas viņam nav svešas, un man tas patīk.
Lai pierādītu savu labo gribu, viņš uzaicina mani, vīru un četrus manus draugus pēc brīvas izvēles uz kādu milzīgu pili Vācijā padzīvot. Tas man liekas labs piedāvājums, kāpēc ne, un es izvēlos divus draugus un divas draudzenes, ņemu līdzi vīru, kas ir visai ieinteresēts par precību piedāvājumu, jo ne katru dienu tomēr tevi grib precēt slavens mūziķis, un mēs braucam. Tilam (vai Tillam? es patiesībā nezinu, kā izrunā), ir arī līdzi viens draugs, kas nav no grupas. Pils bija fantastiska, ļoti veca, tumši zilganpelēku akmeņu sienas, ozolkoka mēbeles, milzīgas, masīvas arkas, viss tāds robusts, bet ļoti skaists. Aiz loga visu sapņa laiku bija pilns mēness un tumsa, un pie pašiem logiem vienmēr kaili koku zari, bet sniega diemžēl nebija, ik pa laikam ķērca kraukļi.
Pavadījām laiku sarunās un pastaigājoties pils plašajās istabās un zālēs, pētījām kaut kādus senus ieročus un bruņas, bija ļoti interesanti. Tila draugs bija baigais jokupēteris, mazliet man atgādināja Rammstein taustiņnieku, lai gan nebija. Pats Tils bija ļoti korekts un nemēģināja man uzmākties, kad biju uzsvērusi, ka man nekad nesanāk uzreiz ātri spēt pielaist sev klāt cilvēku. Jāatzīst, ka viss viņa alusvēders un citādi vecuma pazīmes man vairs īsti netraucēja, jo viņš tiešām uzvedās valdzinoši un man patika ar viņu runāties par vēsturi.
Tad nu pienāca apmēram kāda trešā nakts, kad Tils aicināja mani un vīru uz savu guļamistabu, viņš drošināja, ka nekas nav jādara, ja mēs negribam, līdzi būs arī viņa draugs. Tur bija milzīga, milzīga, ļoti milzīga gulta ar baldahīnu, kur mēs visi apakšveļā iekārtojāmies. Runājāmies, dzērām vīnu, pēc tam sākām šausmīgi ākstīties, Tila draugs izkrita no gultas un dabūja briesmīgu punu, par ko mēs smējāmies vēl trakāk, un, kā bijis kā nebijis, es skatīju, kā mans vīrs ir iekodies Tilam kaklā un pēc tam jau tas pāriet kaislīgos skūpstos. Vēroju šo ainu ar milzīgu patiku, un ar milzīgu nepatiku jutu, ka sāku pamosties, jo man ar elkoni sit pa pieri kāds, kas nav sapnī.
Pamodos blakus citam dārgumiņam, bet...
Sapnis neatstājās ne par ko. Tas turpināja aizsegt realitāti un es turpināju vērot, ka kaut kas sāk arī notikt zem segas, kaut kāda neliela grābstīšanās, bet neviens neklausīja maniem aizrādījumiem, ka tā nav godīgi. Tila draugs bija gultas malā aizmidzis un es sāku justies lieka. Centos aizdzīt šo ainu, bet tā nepadevās. Tad uz kādu brīdi man sāka likties, ka viss tā kā satumst un pazūd, un sāk notikt tikai iedomu ainu līmenī. Blakus gultā ielēca mans Triksītis, es viņu sāku mīļot, bet, te pēkšņi pastiepjas liela, spalvaina roka un noglāsta kaķīti, pie tam ir dzirdama balss, kas saka: "jauks kaķītis" vai kaut ko līdzīgu. Neteiksim, ka es sabijos, bet šis man vairs nepatika. Centos neskatīties uz to pusi, aizvēru acis. Nu jau sūkšanās bija beigusies un likās, ka tā kā pienācis rīts. Istabā ienāca viena no uzaicinātajām draudzenēm un pasauca mani iznākt uz balkona ar viņu. Tur viņa man sāka stāstīt, ka tas nav Tils Lindemans, bet gan kāds viltvārdis, kā argumentu uzsverot to, ka Tils taču nekad nerunā citā valodā kā vāciski. Viņš varētu zināt latviešu valodu, bet tā nevar būt, ka viņš tajā runātu. Tils izrādās ir noklausījies un sāk trakot. Viņš kliedz, ka, ja es viņai ticēšu, viņš izmetīs mani pa logu, pēc tam pārlabo, ka metīs draudzeni. Tad viņš sāk tiešām runāt vāciski, es neko nesaprotu, atveru acis, bet skaņa turpinās, tajā es saprotu tikai vienu vārdu "šprehen", nezinu kā raksta. Man jau sāk nevāji besīt. Jūtu, ka viņš sēž man blakus gultā un tagad jau runā latviski. Saka, ka esot atnācis šeit, lai iepazītos ar citiem manas ģimenes pārstāvjiem, manu dzīvokli un kaķiem. Saku, lai iet prom, ka es te esmu aizņemta. Aizveru acis, redzu vīru gultā, viņa roka apkārt Tila drauga plecam, un viņš saka Tilam kā no liela attāluma: "netraucē manu sievu, viņai tagad ir citas lietas, nāc atpakaļ gultā!!"
Paldies Dievei, viņš tiešām aizgāja un pils istabiņa arī sāka bālēt un bālēt, kamēr viņi visi trīs tur atkal sāka dzert un ņemties.
*
KO lai es tagad par to visu domāju? Jau sapnis ir nejēdzīgs un nenormāls, bet vēl tās halucinācijas no rīta un nespēja izbeigt sapņa turpināšanos ir jau pavisam vētrainas. Saprotu, ka tas ir grāmatas iespaidā, bet ceru, ka tas neturpināsies.
Un vispār, kāpēc Tils Lindemans nevis kāds smukulītis??? Kāpēc ne kāds, kas man tiešām patīk, un ko es labprāt redzētu ar savu vīru???
Negodīgi.