Tā es varētu saukt pēdējo latviski izdoto Hermaņa Heses grāmatu, ko vēl nebiju lasījusi, jo taupīju. Man ir ļoti smagi, kad izbeidzas mīļotu rakstnieku grāmatas, dažas es ilgi marineju saldajam ēdienam. Hese ir man laikam jau otrais mīļākais rakstnieks aiz Vonnegūta, varbūt pat, ka nu jau pēc konkrētās grāmatas jau pirmais.
Katrā ziņa, šajās grāmatās esmu es, ļoti skaidri un gaiši, visvairāk no jebkurām grāmatām. Tur i tas, par ko ir mans stāsts.
"Stepes vilks" nāca tieši laikā, nesdams man visas vajadzīgās atbildes manam grūtajam dzīves periodam. Tā ir perfekta, ideāla, svēta grāmata. Tomēr, tāpat kā pat pats svētākais kristietis kurš atzīst, ka Bībelē IR visas atbildes, tomēr nespēj tās uz 100% izmantot un saprast, un nespej dzivot ideālu dzīvi, tāpat es zinu, ka tā uzreiz vis netikšu gala ar visu, kas man te ir jāsagremo un jaintegrē savā dzīves skatījuma.
Lasiet "Stepes vilku"! Es jums iesaku no visas sirds. Tas ir pat labāks par "Narciss un Zeltamute", kas man patika vislabāk līdz šim. Kā kuram, protams, un citā dzīves periodā arī man varbūt labāk patiktu cita grāmata, lai gan domaju, ka jebkurā gadijumā man ši grāmata būtu patikusi. Heses grāmatas man vispar nāk vienmēr laika. Tās man nāk par tēmu.
"Stepes vilks" man nes tieši to, kas ir šobrīd, perfekti, krāšņi, vistīrākā maģijas un Dievietes izpausme. Kaut kas vēl perfektāks dzīvē notiek varbūt tikai pāris reižu.
Esmu sajūsma.
Šajā grāmatā ir rakstīts par to, kā cilvēks sanem grāmatu, kurā ir rakstīts par viņu. Es jutos tāpat. Labi, tajā ir daudz ari par diviem maniem svarigākajiem cilvēkiem šobrīd, un tajā nav minets mans vārds, bet tas viss ir par mani, par viņiem, par mums. Un tieši pēc... aizvakardienas un maniem mīļākajiem Ziemassvētkiem es esmu to visu sapratusi, jo tikko pabeidzu lasīt grāmatu.
Dieve, paldies, mana skaistā Abraxas!
Cik viss ir skaists! Kā šodienas piesnigušais mežs, kā nocirstā mežacūkas galva, kā ši grāmata.

Kas vēl vispār var būt svētāks un dievināšanas cienīgāks par seksu?
Un jā, es briesmīgi mīlu savu vīru. Viņš var būt šausmīgs maita, bet esmu lepna, ka esmu apprecējusi tādu dārgumu, jo vēl "svētāku" (pēc iepriekšminētā) es vēl neesmu redzējusi :)
Vispār - veiksmīgi un laimīgi apprecēties ir liela dāvana. Tik daudz visādu briesmu stāstu no klientēm un citiem cilvēkiem. Kaut kā liekas, ka tāpat saiet kopā un šķirties ar sūru sajūtu, vilšanos un rūgtumu, tas vēl nav tā. Tomēr laikam jau es to roku sadošanu (ne kaut kādu papīru) vērtēju tiešām augstu.
Ir liels prieks izdarīt pareizo izvēli un šo svarīgo rituālu veikt ar kādu, kas ir to vērts. Tomēr manās acīs tam ir lielāka nozīme kā es varbūt tajā brīdī pati domāju.
Vispār jau tas ir grūti, jāpieņem ir ļoti daudz, visa pagātne, ģimene, dzimta, viss kas, kas nāk komplektā, bet sajūta, ka tas viss tomēr pamazām kļūst par "mūsu", tas ir skaisti. Vispār veidot dzīvi ar kādu cilvēku ir skaisti. Tas ir grūti un dažkārt līst puņķi un asaras, un pat asinis, bet tas ir to vērts.
Pavadot laiku jaunajā ģimenē tas kļūst arvien skaidrāks. Tā nav mana, nē, tik labi man diemžēl nav paveicies, bet tomēr... kaut kas tur ir, patīk vai nepatīk, bet ir.
Šodien paciemojos pie tālākiem radiem, kur tikko kā bija bēres, bet man fascinēja viņu māja. Nekā tik ļoti īpaša, nē, pilnīgi nekā, bet tomēr ir tā, ka kaut kas tajā plānojumā, krāsās, smaržās, noskaņā bija man ļoti fascinējošs. Pat ne milzīgie, kaut kādu zeltu (nezinu neko par to) nopelnījušie brieža ragi. Tie bija skaisti, bet nē. Kaut kas pavisam netverams, kaut kāda sajūta, kādu es vēlētos panākt savās mājās. Vēl man tas nav iespējams, bet es gribētu. Pašai ļoti gribētos saprast, kas tas tieši ir, jo tad būtu vieglāk saprast, pēc kā ir jātiecas, taču diemžēl vārdos nosaukt to es nevaru.
Kaut ko tikai nedaudz - liela telpa, kurā valda tumšas krāsas, daudz kaut kas no koka, kaut kas mīksts, dīvāni, segas, sajūta, ka telpa ir viena, bet sadalīta vairākos nostūrīšos, kamīns, dzīvā uguns, plašuma, bet reizē omulības sajūta, nav tukša telpa, nav minimālisms, bet nav arī viss aizkrauts un piebāzts, valda pavisam neliela vecuma smarža, bet reizē gaiss ir svaigs un pilns patīkamu smaržu, istabā ir eglīte, bet tai būtu vieta vēl simts citās istabas vietās, jo vispār ir daudz vietas, reizē ir ļoti privāta, mājīga sajūta.
Taču šeit ir pateikts ļoti maz, tur ir vēl kaut kas ļoti svarīgs, ko es nenoķeru. Tomēr esmu sapratusi, ka mūsdienu mode visu krāsot gaišās krāsās man ļoti nepatīk. Mazās telpās jā, bet lielākās man ļoti nepatīk valdošās gaišās un pasteļkrāsas. Man patīk vai nu piesātināta, koša, bet ne īsti spilgta krāsa, vai arī tumša. Nav tuna ne par noteikti melnu, ne gotisku, bet tumšu.
Tā es sev gribētu.