Jāvāc kopā sava izpostītā dzīve. Kurš izpostīja? Protams, ka tikai es pati.
Šodien gandrīz pabeidzu šallīti. Parīt fotografēšanās.
Lai arī nieki, tas tomēr IR kaut kas.

Es vairs nekaunēšos, nemaz, nemaz. Es uztveršu savu stāvokli kā slimību, pie kuras esmu vainīga tikai daļēji, tāpat kā cilvēks ar ievērojamu lieko svaru ir vainīgs pie diabēta. Nav darījis neko tādu, lai speciāli saslimtu, un lielākā daļa citu cilvēku ar tādu pašu rīcību nav saslimuši, taču tam cilvēkam ar diabētu nav paveicies būt tajā procentā, kuri ir saslimuši. Un viņš pie tam nekad nezinās, vai būtu saslimis arī tāpat, vai arī viņa nepareizais dzīves veids ir bijis pie vainas. Saslimst taču arī tievi cilvēki.
Tāpat es uzskatīšu, ka mana depresija ir slimība, kuru es - tikai iespējams, nevis obligāti - esmu kaut kā izprovocējusi, bet pie kuras tiešā veidā tomēr neesmu vainīga. Esmu slima un vēl mazāk vainīga pie tā, kā regulārs smēķētājs pie plaušu vēža.
To es izlēmu, kad uzliku vārīties ūdeni tējai, jo ļoti gribējās padzerties un izlēmu uzvārīt piparmētru tēju, gribēju paņemt kanniņu ar sietiņu, bet nespēju to pacelt, lai gan viņa sver nedaudz vairāk par visparastāko krūzīti. Aiz kauna un bezspēcības apziņas kļuva vēl sliktāk, un nokritu virtuvē uz grīdas, velti cenzdamās pacelt roku pietiekami, lai paņemtu to krūzīti, un pēc tam nespēdama vairs arī izslēgt uguni zem bezjēdzīgi vārošās tējkannas.
Aiz šausmīga kauna un bezpalīdzības sajūtas sāku raudāt, jo nebiju dzīvoklī viena, atcerējos visas tās reizes, kad nespēju iztīrīt pietiekami dzīvokli, kad nespēju aiziet uz veikalu un pagatavot labas vakariņas, kad nespēju pietiekami labi izskatīties un piekopt visus tos nebeidzamos "sievietes pienākumus" kā uzacu izraustīšana un p*** atspalvošana, kad nespēju gribēt seksu, kad nespēju smaidīt un būt izklaidējoša, kad nespēju līdzināties kaut kādam iedomātam perfektajam tēlam. Pēc tam domāju par visām tām reizēm, kad par to esmu saņēmusi aizrādījumus, dusmas un neizpratni.
Es patiešām jūtos kā cilvēks, kuram nav kāju, bet kuram saka, ka viņš var stāvēt, ja tikai gribēs, ka viņam vajag tikai saņemties, ka viņš taču varētu vairāk pacensties.
Depresija ir tāda savāda slimība, kurā tiešām cilvēks bez kājām var saņemties un piecelties. Viņš var nostaigāt minūti, stundu, dienu, nedēļu, mēnesi, gadu, vairākus gadus... Taču tas nekad nebūs mūžīgi, ja viņam neļaus kādreiz pasēdēt, jo viņš ir un paliek slims.
Var saņemties ilgi, tiešām, tas ir labs padoms - saņemties, tas ir derīgs un labs, tikai iedomājieties situāciju, kurā jums ir jāsaņemas, lai aizmigtu, jāsaņemas, lai pamostos, jāsaņemas, lai pieceltos, jāsaņemas, lai nomazgātos, jāsaņemas, lai pasmaidītu, jāsaņemas, lai jel ko gribētu, jāsaņemas uz VISU, un pie tam gadiem ilgi.
Ir cilvēki, tādi kā es, kas spēj saņemties un saņemties, ja viņiem ir kaut cik stabils pamats zem kājām. Ja ir kāds, kas atļauj pabalstīties uz sava pleca kādreiz, ja mani mīl un man ir daudz iemeslu dzīvot, ja man ir prieks dzīvē, ja man ir draugi un mīļotie, ja man ir mājas, ja man ir iespējas izpaust to, ko es vēlos dzīvē. Jā, man daudz vajag, jo man visu laiku vajag kaut ko, pret ko pabalstīties, jo man patiesībā NAV KĀJU, es vienkārši SAŅEMOS visu laiku stāvēt, staigāt un skriet. Jā, man vajag vairāk kā citiem, jo viņiem ir kājas, viniem ir emocionālās un gribasspēka kājas, bet man nav. Es esmu cilvēks ar īpašām vajadzībām, bez kādas svarīgas sastāvdaļas, tikai tāpēc, ka to nevar redzēt, tāpēc man jāsaskaras ar neizpratni un nosodījumu.
Pietiek!!!
Ja kāds vēl kaut ko nav sapratis un nespēj pieņemt, ejiet tālu, tālu, jo jūs man neesat vajadzīgi. Jūs vēl cērtat manus kāju stumbeņus, jūs iznīcināt manas saņemšanās iedomātās, iluzorās un trauslās kājas. Taču ar kaut ko man ir jāstaigā!
Man nav jāraud aiz kauna un bailēm, jo es neesmu varējusi izdarīt kaut ko, ko man it kā vajadzēja. Labi, tas vēl būtu tā, bet man vēl mazāk ir jāraud aiz kauna par to, ka es nespēju gribēt kaut ko, ka es nespēju smaidīt, ka man vajag kādreiz kādu blakus, ka es neesmu ideāla un vesela.
Tāda es vienkārši esmu piedzimusi. Tāpat kā piedzimst cilvēki bez fiziskajām kājām, tāpat es esmu bez kaut kā svarīga piedzimusi. Jā, ārsti vēl patiesībā tikai gudri dirš, it kā zinātu, kas tur patiesībā ir pie vainas, bet tik tālu tomēr viņi ir tikuši, ka depresija "vulgaris" un citi depresīvā spektra traucējumi NAV TO CILVĒKU VAINA, tiesa, viņi kaut kā ar savu domāšanu un uztveri, taču citreiz arī ar savu traumatisko dzīves pieredzi (pie kā viņi atkal ne vienmēr ir vainīgi) ir kaut kādā veidā to varbūt, un tikai varbūt nedaudz veicinājuši.
Kurš no jums dzīvo ideāli veselīgu dzīvi kā fiziski, tā mentāli? Jā, protams, rijat čipšus un sūdzaties par vēdera sāpēm, pārēdaties un esat ar lieko svaru un sūdzaties par tusnību un nespēju uzkāpt pa kāpnēm, smēķējat, un sūdzaties par klepu, rijat e-vielas un sūdzaties par vēzi. Bet ar depresiju slimam cilvēkam pēkšņi ir jāspēj visu darīt ideāli, saņemties, domāt pozitīvas domas. Tā pilnīgi noteikti ir viņa vaina.
Jā, ir, tāpat kā gandrīz jebkura slimība, izņemot ģenētiskās, ir izprovocēta ar kaut kādu dzīvesveidu, bet lielākā daļa cilvēku ar kaut ko slimo.
Kāpēc slimot "ar nerviem, ar galvu" ir kaut kāds kauns un cilvēks pats vien ir vainīgs, un patiesībā nemaz nav slims, bet tikai izlaidīgs? Tad JEBKURŠ, kas slimo, ir izlaidīgs.
Jā, es uzskatu, ka esmu izteikusi pietiekami daudz argumentu, lai būtu vismaz, ko padomāt.
Es vairs nekaunēšos un neraudāšu, ja manu vājumu kāds redzēs. Es vairs netaisnošos un nemēģināšu izdomāt iemeslus, kāpēc kaut ko nevarēju, teikšu, kā ir, ka biju slima un nevarēju.
Jā, iešu pie ārsta un dzeršu zāles, citādi es vairs nevaru, un izbeigšu saņemties. Man ir jāsaņemas visu mūžu, taču akūti smagos periodos es nevaru. Man pēdējie četri, un it īpaši pēdējais mēnesis, ir bijuši ļoti, ļoti smagi. Tāpat kā cilvēks var fiziski pārstrādāties un nespēt vairs kaut ko, tāpat es vairs emocionāli nevaru turēt. Tāpat kā mazākais puteklītis liek klepot plaušu slimniekam, tāpat mazākā nesapratne un dusmu, ļaunuma un citas izpausmes ir man kaitīgas. Man ir veseļošanās periods, kurā es vairs nesaņemšos. Man vairs nav spēka, citādi es iztērēšu pēdējo, kas man ir - dzīvību.
Viss, kopš šī brīža es esmu oficiāli slima, man ir veseļošanās periods, un tā tam būs būt, ka man vajag speciālus apstākļus, laipnu izturēšanos un citādi piemērotu vidi, lai veseļotos.
To man galvenokārt pašai sev gribējās pateikt, lai es pati spētu to pieņemt un noticēt, jo arī man ir sadirstas smadzenes. Bet nenāks par ļaunu, ja zinās citi.
Galu galā - ja mēs pret sevi pielietojam to, ko citos nosodām, ja mēs paši sevi nespējam adekvāti uztvert, tad kā to var gaidīt no citiem.
Tas ir tāpat kā kad anoreksijas slimniece patiesībā pati ir idiote, jo, lai arī citus tā nemēra, bet sevi mēra pēc žurnāla vāka. Nu i dura!!! Protams, ka slima, bet arī stulba, ka nespēj sevi pieņemt tādu kā ir, normālu sievieti, neideālu. Tas nenozīmē, ka nevajag žēlot un palīdzēt, nē, bet jāatzīst, ka viņa pati ir stulba, sakropļotu uztveri, un arī viņas vaina tajā ir.
Tāpat ir arī manī vaina. Es pati jūtos vainīga, ka man ir slikti, es pati slēpju un cenšos neizrādīt, kaut vai tas atņem man pēdējos spēkus. Vai es domāju, ka citiem būtu jābūt tādiem ideāliem? Nē! Tad jābeidz to no sevis prasīt.
Kāda esmu, tāda esmu, un vaina nav tikai manī, tā ar mani vienkārši notika.
Jābeidz būt durai.
Punkts.