Vissmagākais ir tas, ja cilvēki runā visādas nepabeigtas, neizdomātas, pašu vēl nesaprastas lietas, un tad visu laiku maina savu viedokli. Pasaka kaut ko sāpinošu, un tad pēkšņi izdomā, ka nē, tā nemaz nav, bet tas rūgtums tāpat paliek iekšā, sevišķi, ja tas bieži atkārtojas.
Atklātība ir laba lieta, bet ir jāsaka tas, ko tu pats saproti, ka tā ir īsta patiesība, nevis kaut kādus fragmentus, kas beigās izrādās nav patiesība vai ir puspatiesība, vai ir patiesība ar visādiem "bet", kas ļoti maina nozīmi. Tas man arī pašai ir jāmācās, bet es vismaz to ļoti saprotu, ko tāda puspatiesība var nodarīt otram cilvēkam.
Patiesībai ir jābūt arī pamatotai, jo viss, ko saka, tam ir jābūt samērotam arī ar to cilvēku, kuram saka. Teikt kaut ko tāpēc, ka vienkārši nāk ārā un prasās teikt, to var teikt psihoterapeitam vai tamlīdzīgi, bet to, ko saka, ir jāsamēro ar to, kuram saka, vai to vispār vajag teikt, jo ne visas lietas ir jāsaka. Patiesība ir svētums, kas jāsargā no meliem, bet patiesība nevar būt ierocis un attaisnojums visam.
Atklātība un patiesība ir jebkuru tādu attiecību pamatā, ko es uzskatu par vērtīgām, bet pēdējā laikā tik bieži man būtu gribējies, lai man labāk kaut ko nesaka, vai nu vispār nesaka, vai saka pēc ilgstošākām pārdomām tad, kad tā doma ir gatava un pabeigta, un kad tās patiesums prasās pēc atklāšanas.
Mēs neesam perfekti cilvēki, un labi vien, ka mūsu domas nevar lasīt. Tas, ko mēs no savām domām atklājam, tas parāda mūs kā cilvēkus, mūsu vērtības un attieksmi pret citiem, jo iekšā mums visiem ir mēslu bedre, katrs kaut ko nodomā sliktu, katram ir savas nepabeigtās, ātrās domas, kurām vajadzētu mirt neizgājušām pasaulē.
Ir pat tāda slimība, kas man piemīt nelielā mērā - slimīga vēlme teikt visu patiesību, un tie cilvēki, kam tā piemīt varbūt vēl vairāk kā man, parasti ir ienīsti un nemīlēti, un nevis tāpēc, ka viņi būtu sliktāki, ka viņiem domas būtu ļaunākas, bet gan tāpēc, ka mēs neesam telepātu suga, mums nav viss jāzina, kas ir otra cilvēka galvā.
Neticu new age murgiem par tīro prātu. Visādas huiņas galvā ir normāli. Tas parāda, kāds tu esi, ko tu runā un kā tu rīkojies. Protams, ja tiek kaut kas apzināti ļauns perināts, bet to nedara, piemēram, aiz bailēm, tā ir cita lieta, es vairāk runāju par to, ka kaut kas maisās pa galvu, kas beigās tiek atmests.
Manuprāt tas ir liels noziegums teikt kādam to, kas vēl ir maisīšanās stadijā, un tad visu laiku to mainīt, sevišķi, ja tas ir kaut kas svarīgs.
Mēs visi domājam domas, kas kādu var sāpināt. Apsveram to, ko pēc tam noraidām, cilvēkiem vajag brīvību domās. Tas ir kā pašnāvības apsvēršana, ko beigās noraida, bet šī doma ir vajadzīga izdomāt, taču nevajag jau uzreiz visiem stāstīt par savām pārdomām, ja tās nav nopietnas, jo tas citus satrauc.
Katrs ir kādreiz nodomājis - kā būtu, ja es kādu pamestu, to, ko mīlu, tas ir normāls attiecību izvērtēšanas process, bet, ja tiek izlemts nepamest, kāpēc vajag otru sāpināt un stāstīt par šīm pārdomām?
Ja tas kaut ko maina, tad jā, bet mums galvas ir pilnas visādu huiņu, ko mēs paši atraidām pēc laika kā murgus. Vai visiem ir šie murgi jādzird?
Man ir ļoti daudz tādu murgu, vēl tāls ceļš ejams līdz apdomībai, līdz spējai pateikt kaut ko tad, kad ir ko teikt, nevis ļerināt visu, kas uz mēles.
Lai katram vārdam ir svars un nozīme.
To man būs grūti iemācīties...