Sēžu pie datora, nevaru nomierināties. Gaidu.
Skumji. Par sevi un viņu.

Tas ir neizturami... jūtos muļķīgi, bet reizē nespēju nomierināties. It kā taču nekas, bet, ņemot visu vērā... bļe, pat neņemot... ai...

Notriec visu naudu par šmotkām un sidru.
Man ir tik šausmīga sajūta iekšā, ka šoreiz viņu nevarēja vienkārši nodzert. Šoreiz tika iegādāts:
1. Melna samta blūzīte, ar garu aizmuguri, mežģīnēm un ļoti milzīgām, platām piedurknēm. RDA, helovīna plauktiņš, kurā viņi bāž arī ļoti kvalitatīvas un nebūt ne helovīna drēbes, vienkārši no gotu veikaliem.
2. Melna mežģīņu kleitiņa, pusgara, ar lielu dekoltē. Humana.
3. Sarkana samta veļas korsetīte. Humana.
4. Sidrs uz atlaidi. Mego.
*
Ja mirstam, tad ar mūziku. Naudas vairs nav... eh, vismaz būs, ko vilkt, uz bērēm, manām vai kāda cita.

Jau nez kuro reizi pēdējā laikā lasu to, ko agrāk nemanīju, un pie tam vēl daži personāži to apstiprina. Visi cibā visus pazīstot, visi esot savējie, notiekot kopēji tusiņi, visi esot cits ar citu dzēruši un gulējuši.
Jūtos apdalīta. Neko par to nezinu, kaut klabu jau no ... 2010. gada??? Četrus gadus es te rakstos, pēdējo gadu no diviem aktīviem profiliem. Man ir 650 (nu jau 651) ieraksts. Es pat mēdzu komentēt cilvēkiem cibu.
Un nekā. Neko no tā visa es neesmu piedzīvojusi.
Fui, Tetisa, tu laikam esi pretīga. Tu esi riebīga, pretīga radība.
Tā jau man likās, ka es esmu tipisks un iederīgs Homo Sapisiens eksemplārs, bet izrādās, ka nē.
Eh, žēlabas... un sidrs.
Kādu laiku nedzēru, nu atkal norāvos, bet vismaz labi, ka šoreiz tiešām ar iemeslu, ko nevajag pievilkt aiz matiem. Jūtos tik vientuļa un nelaimīga. Un šoreiz tiešām tas nav nekāds "eh, dzīve grūta" vai "kaut es nosprāgtu", šis ir nopietni, un man ir ļoti slikti. Tiesa, protams, ka viss vēl var izvērsties labi un ticams, ka izvērtīsies, bet šī neziņa ir graujoša, postoša... jo arī tas otrs variants nav neticams.
Ja viss ir kārtībā, viņš nesaprot, ko ar mani dara... jā, zinu, ka nesaprot. Viņš zina, kas ar viņu notiek, viņš zina, ko dara, bet es nezinu. Es neko nezinu. Pēc tā visa, ko viņš ir runājis un plānojis...
Šausmas. Fui, salaidu kopā divas tēmas, bet vairs nemāku atdalīt. Labi, ka esmu pārāk dzērusi, lai tagad dotos entos km pie viņa, tāpat visi autobusi nokavēti.
Rīt? Ja vēl rīt nekādu ziņu, nu tad nezinu... tas būtu tik melodramatiski un stulbi tā ierasties pie viņa mājās (tagad tās ir viņa mājas), un traucēt viņa norobežošanos...
Ai, es nezinu... kā nomērdēt šīs šausmas, kas droši vien ir veltas, bet ko es nemāku cilvēcīgi savākt un apturēt.

Mani uzaicināja ciemos viens no oriģinālajiem vārdiem, kamī esmu iemīlējusies. Bet es esmu depresīva un piedzērusies. Pat ne depresīva un piedzērusies, bet šausmu un traģisku izjūtu apņemta, un ļoti piedzērusies.
Nu ko, pagājušajā reizē, kad es tur ierados piedzērusies, mēs skūpstījāmies. Tas man tagad palīdzētu. Pat, ja nē, vienalga, cerams, ka man būs labāk. Toreiz es viņai liku justies labāk, šoreiz varbūt viņa liks tā justies man.
Viņa ir burvīga un mīlama. Par spīti tam, ka sāpina kādu, ko es mīlu, bet tā vairāk ir viņa vaina.
Fui, cik grūti ieturēt pareizu interpunkciju ar tādu alkohola līmeni asinīs, bet es cenšos.

Izdzēru pat šņabi, kas bija domāts brūču dezinfekcijai un tādām lietām.
Fui.
Es mirstu.
Es vairs nevaru izturēt.
Viņš nav bijis mājās, nav bijis mājās.
Kur viņš ir?
Tusējas JP???
Bļeģ...
Es mirstu nost, tas nav izturams.
Kur Viņš ir?????
Kāpēc man nav atbildes???

Ja tu neesi miris, es tevi nogalināšu.
Nē, es nevarēšu.