Taču man miers nav vairs vispār, tikai trauksme, ilgas, nemitīgas domas virpuļu virpuļiem, sajūta, ka iekšas griež uz āru un tamlīdzīgi. Man nekad nav pieticis ar apmierinātību, man vajag laimi, eksplozīvu, pārvarīgu laimi. Tādu es arī esmu ieguvusi uz šo brīdi.
Tādu, ko gribas saķert ar abām rokām un kājām, iecirst zobus un nagus, un nekad, nekad nelaist projām. Tādu, kuru man var atņemt tikai pār manu līķi.
Ko gribēju, to dabūju, tik ļoti biedējošā, kosmiskā, mistiskā veidā, ka pat man, dzimušai raganai, tas iedveš aukstas tirpas un bijību pret to, kas notiek.
Nē, tas nav tikai mans dvēseles radinieks, ko es pasūtīju, satiku meditācijā, un tad ieguvu arī dzīvē, tik vienkārši kā paprasīju un dabūju. Protams, tam, kas notiek caur viņu un notikumiem, kas notiek ap viņu, arī ir liela nozīme.
Jēkabpils, seriously? Tā ir tik diža "sagadīšanās", ka dižāku grūti sameklēt. Tas viss kavējās, kavējās, kamēr uzsprāga gandrīz vienlaicīgi.
Tāpat, esot kopā ar Viņu, es sevī atklāju kaut ko sen meklētu, savu sūtību, savu būtību, kaut ko, ko es dziļi personīgi esmu sevī meklējusi un... atradusi. Tā jau saka, ka tās... kauns izrunāt, TIE, viens otru papildina, kaut kādā ziņā ir viena koka divi gali, viens otra pretpoli, taču kaut kā viena pretpoli. Jūtu gan to, kas ir tas vienojošais, gan to, kura pretējas polaritātes mēs esam. Atrodu sevī ilgi meklētu mērķa apziņu, tādu nebijušu ES sajūtu.
Es zināju, ka ar 28. dzimšanas dienu kaut kas noslēdzas un ka nākamais pa īstam sāksies tikai pēc 29. dzimšanas dienas, gadu starp tām atstājot kaut kādam pēc sajūtām juceklīgam pārejas periodam. Tas ir beidzies un man ir sajūta, ka es zinu atbildi.
Man bija divi ceļi, no kuriem jāizvēlas īstais uz nākamajiem 7, nu labi, sanāk - 6 gadiem, jo viens tika izniekots. To es jutu ļoti skaidri. Zināju, ka pagaidām jāņem viens, bet nākamajā pārejā es varēšu mēģināt vai nu ņemt otru, vai abus apvienot, bet jāapvieno tāpat būs. Tagad man ir sajūta, ka esmu izdarījusi neiespējamo un sagriezusi šīs abas puses mebiusa gredzenā jau tagad. Vēl jāvēro, bet... liekas, ka mans dzīves lielais uzdevums sāk nākt tuvāk daudz ātrāk, kā domāts. Iepriekš rāpoja uz ceļiem, lēni, neveikli... bet tagad ne tikai soļo, bet jau skrien septiņjūdžu zābakiem.
Tā jau saka, ka pēc tam, kad ir satikts tas... TAS... tad viss sāk notikt daudz ātrāk, pareizāk, bet... dramatiskāk.
Tā arī ir, es neuzsprāgstu tikai tāpēc, ka man nav konkrētu robežu un ir milzīga ietilpība. Es esmu gatava tam, kam es nejutos gatava vēl pirms neilga laika, ko pat minēju šeit. Esmu gatava tik daudz kam, pilnīgi citai dzīvei.
Tāda man būs.
Protams, ka man ir grūti tikt galā ar to visu. Slimoju vienā laidā, līdz pat smagākai saslimšanai pēdējos gados. Nemitīgi jūtos kā nervu kamols, kā nokaitēta, kā jūkoša pa vīlēm. Tā ir, kad vecā āda kļūst par šauru.
Pārdzimšana ir tuvu.
Viss notiek. Beidzot VISS notiek. Kaut vai tik, cik man jau ir bijis, ir tik daudz, ka bija vērts. Viss ir bijis to vērts, lai iegūtu VISU.
Neticami, bet tā ir.
Kas VISU grib, tas VISU dabū, jo, kas nav uzdrīkstējies gribēt, to VISS saplosa gabalos, taču es izturēšu.
Ai, pat veci, gadiem seni dzejas darbi iegūst jaunu nozīmi, var saprast, ko es tur patiesībā jutu, kas tur patiesībā lauzās ārā. Viss sāk iegūt pilnīgu, daudz pabeigtāku nozīmi. Tas, kāpēc es piedzimu tāda, kāda esmu, kāpēc notika tas, kas notika, kāpēc mana dzīve ir tāda, kāda tā ir bijusi.
Tas viens svētais mirklis, kad es tiešām jutu, ka man ir vieta, sāk iegūt jēgu arī pēc apskaidrības mirkļa, ikdienas dzīvē.
Bail, ļoti bail... bet jā, es saku jā VISAM.
Nāc, VISS, notiec ar mani!