Kuru?
To, par kuru sanāca šis jociņš:
Velns: (šķauda ļoti skaļi)
Līga: tu aizšķaudīji baložus (putni pacēlās spārnos no šķavām)
Velns: jā, līdz Ungārijai...
Līga: (lēni pielec, bet beidzot saprot).
*
Sapņoju, ka mēs strīdamies, tas atgādināja to vienīgo reizi, kad mēs to pa īstam darījām, kad es apvainojos un tā tālāk. Braucām kaut kur ar riteņiem pa Brīvības ielu vēlā vakarā. Plēsāmies un ārdījāmies, kā nekad neesam darījuši. Es beigās iegrūdu lietussargu viņam spieķos un mēs abi novēlāmies zemē. Viņš paskatījās tā ļoti mīlīgi un teica, ka tā ir labāk, kāpēc mums kaut kur jābrauc, ja var pārnakšņot tepat? Piekritu. Piecēlāmies, pagājām pa nelielu, īstenībā neeksistējošu ieliņu, un tur bija tādi lieli jasmīnu krūmi, noliektiem zariem, lielas dobes vidū. Dobe bija uz rudeni svaigi uzrakta, melna, smaržīga zeme. Iekārtojāmies taisni dobes vidū, starp diviem jasmīniem, relatīvi slēptā vietā. Mīlējāmies kaili uz smaržīgās zemes. Pēc tam tāpat kaili ieritinājāmies melnajā augsnē kā dūnu segā un aizmigām.
No rīta es atvēru acis un pasaule bija balta. Bija uzsnidzis mīksts, svaigs, pūkains un mirdzošs sniegs. Aukstumu es sajutu tikai pamostoties, pirms tam zemē bija silti un mājīgi. Aukstums bija spirdzinošs, spīdēja spoža rīta saule. Es piecēlos sēdus un notraucu no acīm sniegu. Vēsums uz sejas bija kaut kas neizsakāmi skaists, viss apkārt mirdzēja, visi koku zari bija apauguši ar sarmu, tāpat mūsu mati un skropstas. Es spēlējoties iekodu viņam bārdā, un ledus garšoja pēc dzīvības ūdens. Izgājām kaili ārā šajā ziemas baltumā un man vairs nemaz negribējās strīdēties. Pasaule bija kļuvusi skaista.
*
Rudens saulstāvju sapnis par auglīgu zemi un nokāpšanu pazemes valstībā, par mirdzošu sniegu, kas man asociējas ar atdzimšanu :)
Ai, vispār viens no pašiem skaistākajiem sapņiem, kādi man ir bijuši :)