Viena milzīga putra no beigtiem bomžiem, nejēdzīgas ķērkšanas Bolderājā, pussabrukušā sarkanu ķieģeļu pieturas būdā, no jaunatklājuma priekā savītiem ķermeņiem, pretīgas, nekur nezūdošas smakas, katarsi radošas grāmatas par mūziku, ko laiž vēnā, no cisternām ar fenolu un formaldehīdu, no garastāvokļa maiņām, no es tevi mīlu, no nekad neizdzerta alkohola, no aliņa, ko salēju sev gultā, no samulsuma un sirds lec pa muti ārā, no sarkanas izlietas krāsas pieturā, no izšķīstoša lietussarga roktura, no 6h garas sarakstes līdz 5:00 rītā, no bailēm no nākotnes, no pēkšņiem smiekliem, no stāvēšanas kailiem ezera krastā zem kvadriljona zvaigžņu, no šausmām, šausmām, šausmām no tuvības, no bezgalvaina kaķa, no atraktiem kauliem, no krīvu ņirgāšanās, no pārāk sekla ūdens un izlietām asinīm, no bezcerības, no skrējiena no kalna roku rokā, no mazas, dzeltenas mājiņas ar lielu dārziņu, no dižiem plāniem, no jaunu grāmatu plāniem, no dzīves citā pilsētā, no rokādes starp pilsētām, no sapņiem, no realitātes, no maza, oranžīga akmentiņa ap kaklu, no es tevi kādreiz nogalināšu, no dzelzceļa sliedēm bērzu un priežu mežā, no pīlādžiem, no mellenēm, no aizbraukšanas un ilgām, no pauzudšiem cilvēkiem, no silta apskāviena pūļa vidū, kurš bija garāks, it kā kaut ko nozīmētu, bet patiesībā nenozīmēja neko, no kokosrieksta un banāna, no jūras un pirmās peldes viņam, bet pēdējās jūrā šogad - man, no zalkšiem, no čūskas gara kalnā, no Grīziņa, no draudzības, no laimes, kāda man nekad nebūs...
*
Mana sirds un prāts ir tik pilni ar to kvadriljonu zvaigžņu, ka vienīgā doma ir - bēgt, bēgt, kamēr tas viss ir skaisti... kamēr tas vēl... nav... nekas