Reiz mana bijusī man mīļi teica: buča tev uz sirsniņas. Es nelāgi saviebos, jo man tas asociējās ar atvērtu krūškurvi.
Ak, bīstos, ka varu sabojāt jebko romantisku.
Bezmiegs.

Iepriekš bija tumšās mūzikas laiks (dark ambient, black metal, doom metal, dark neoclassical), šodien atkal - classic rock un hair metal (80's glam rock).
Marrg, tas ir tik brīnumaini, cik tukšprātīgas dziesmiņas ir atslābinošas manām dziļdomīgajām smadzenēm.
Faster Pussycat, Steelheart, Steel Panther, Damn Yankees, Pretty Boy Floyd, Dangerous Toys - tie nosaukumi vien :D Murrvīgi :)
Tas viss ir tiešām pilns ar manu iecienītāko ēdienu :) Jocīgi, bet tā ir.
Mēs visi dejam zaļā pļāvā, un mums viss ir vienalga, vienalga, vienalga...

Ko es izspļāvu beidzot pēc ilgiem laikiem, klausoties savas skaistās, tievās un apburošās draudzenes:
*
[22:28:14] Līgo: mīlēt un pieņemt sevi ir kaut kas nenormāls, tiešām saprotu, ka nemocīties kompleksos, diētās un bulīmijās skaitās nenormāli mūsdienās
[22:28:18] Līgo: jobanā sabiedrība
[22:29:43] Līgo: patiesībā man laikam jāiet uz atbalsta grupu, jāsaka - labdien, es esmu Līga un esmu neveselīgs narciss, lūdzu, anonīmo narcisu biedrība, palīdziet, es sevi neienīstu un domāju, ka esmu skaista kāda esmu, ko lai es daru, kā lai es iemācos anoreksiju un domāt, ka viss dzīvē atkarīgs no izskata???
*
Es tiešām nesaprotu, kā var tā sadirsties. It kā jau visas atzīst, ka viss dzīvē nav atkarīgs no izskata, ka katrs cilvēks ir tiesīgs uz laimi tāds kāds viņš ir, ka cilvēkā svarīgāks ir iekšējais skaistums, bet tikai uz citiem, nē, nē, normāli to ir teikt tikai par citiem. Sev to nedrīkst piemērot NEKAD!!! Ir tikai norma pārdzīvot par sevi, domāt, ka esi neglīta, resna, nepareiza un jāt sev smadzenes - lūk, tas ir normāli.
Jūtos kā tāda krople, jo jūtos normāli, jūtos skaista, jūtos, ka esmu kāda esmu un viss, ka man viss var dzīvē izdoties, ka patīku puišiem (un meitenēm) tāda, kāda esmu, ar visu riepu, ar visām mazajām cūkas ačtelēm un līkajām kājām, ar celulītu un sabojātiem matiem, arī ar neizraustītām uzacīm un deguna spalvām, ar karstumā smirdošām padusēm un taukainu spīdumu uz pieres.
Bļāviens, es taču esmu cilvēks, ne lelle!!! Un kāpēc manas skaistās, iekārojamās un mīlamās draudzenes mirst nost aiz kompleksiem??? Nosist viņas gribas. Fui. Tas ir kaut kāds ārprāts, nežēlīga sabiedrības slimība, un viņas pašas sev to slimību ir radījušas!!!
Skaistas, šarmantas, interesantas sievietes, bet man viņu vidū nav vietas, jo es lūk jūtos forša, skaista, iekārojama, lai gan no malas ikviens pateiktu - nē, šitā resnā nav tik smuka kā visas pārējās. A man pie dirsas, esmu kāda esmu.
Raudāt gribas par šito stulbumu...
Es gribu, lai viņas ir laimīgas un ļauj sev būt skaistām un iekārojamām... :(
Jo viņas tādas patiesībā var būt!!!
Tas ir tik tizli... :( Un skumji... un netaisnīgi, ka sabiedrība tā sajāj domāšanu.