Šodien skatījos senas bildes, no pavisam veciem laikiem, kas varbūt pat nebija taisnība, un draugos atradu šādu agrāk nepamanītu komentāru pie sava purniņa 22 gadu vecumā:
so fluffy i'm gonna die ^^

Apmēram 100 pasažieri bija zinātnieki un mediķi, kuri devās uz starptautisko AIDS problēmām veltīto konferenci, kuras atklāšana paredzēta svētdien, 20. jūlijā, Austrālijas pilsētā Melburnā/TVNET
*
Vai viņi un citi lidmašīnas pasažieri tika upurēti uz acu atvēršanas altāra, lai Eiropa beidzot saredzētu Krievijas īsto seju?
Tad vienīgais, uz ko vēl var cerēt, lai viņu nāve kaut ko arī panāktu. Bez tādiem upuriem speķainā Rietumeiropa neko nesaprot.
*
Jā, man riebjas runas par politiku, ekonomisko situāciju un citām huiņām, jo parasti cilvēki nemāk par to runāt, bet ļoti labi māk čīkstēt, žēloties un sūdzēties, kā arī izlikties daudz gudrāki, kā viņi ir. Nepatīk man tas viss.
Bet šoreiz es pati nespēju nomierināties. Nezinu, kāpēc. Maxima sabrukšana tepat blakus man bija gandrīz vienaldzīga, un starpības vai 50 vai 300 cilvēku man sajūtās īsti nav, jo nāves izmēru es nemāku izmērīt un šie cipari liekas neko neizsakoši.
Nezinu, tiešām nezinu. Nekad neesmu lidojusi ar lidmašīnu, bet esmu bijusi Maximā, tātad pašai tuvāka man ir Maxima, laikam runa nav par mani. Bet ir kaut kāds jokains nemiers un skumjas. Varbūt arī par to, ka bojā aizgāja 100 cilvēki, kas strādā ļoti svētam mērķim. Protams, ne jau viņi noteikti labāki par citiem, bet sajūtās ir kaut kas ļoti netaisnīgs. Varbūt, ka man gribas, lai viņu nāve mainītu kaut ko uz labu, kaut vai atdarītu tās pašas Eiropas miegainās acis uz to, ka ar to monstru blakām nevar auklēties.
Varbūt es vienkārši gribu, lai būtu kaut kāds taisnīgums, kaut kas labs, kas pārvar nāvi, kaut kāda svētuma elpa visā šajā bezjēdzīgajā miršanā.