Teorētiski vēl man nav pateikts, ka nekas nesanāks par to Jēkaba pili, bet praktiski es vairs neticu, ka tur kaut kas var sanākt.
Smieklīgi, bet gribas sekot līdzi, kas tur notiek, acis aizķeras aiz tā vārda un nevaru es tā pilnīgi vienaldzīgi uztvert.
Pilsētas svētkos viens vīrietis esot nobeidzis otru turpat deju laukumā. Patiesībā jau mani tas neskar...
Bet kāpēc gan man tomēr gribējās to rakstu izlasīt? Laikam kaut kāda sevis mocīšana. Kas gan cits.
Eh... tas piemājas dārziņš, ābeles un lielais zāles placis... tas smukais ģērbonis un sēļu gars.
Fui. Sentiments...
Neesmu tur pat bijusi, tikai google izstaigājusi. Bet mājiņa likās tik glīta...
Sūds par visu bijušo pensionāru apvienības auru. Tāpat liekas jauki.
Un man tā nekad nebūs, un es pat to nekad neredzēšu...
Gribas aizbraukt uz to Jēkabpili un staigāt, un skatīties, un iedomāties, kā būtu, ja es tur būtu dzīvojusi. Kā man tur būtu paticis. Staigāt pa to zāles pleķi un domāt, ko es tur varētu uzcelt. Naktī ielauzties dārzā un pagaršot ābolus, kas varētu būt bijuši mani.
Cik gan es esmu mazohistiska. Fui, pretīgi pašai.
Sacerēšanās ir ļoti ļauna īpašība, bet man nesanāca to neizdarīt.
Protams, ka nez, ko es tajā Jēkabpilī kā pilsētā būtu darījusi, nevienu tur nepazīstu, bet tomēr... eh. Sava mājiņa man ir svarīgāka par... gandrīz visu.

Sen neesmu jutusies tik pusaudzīgi un novērojusi tādas pusaudzības pazīmes kādam citam :D
Bet man nekad nav gribējies pieaugt, tāpēc tas ir gluži jauki. Varbūt pat vairāk kā gluži jauki.
*
Brauciens pie vīra vecākiem. Cik jauki, ka mani lika mierā. Varēju paņemt dendroloģijas grāmatu un nozust no visām tām runām. Jauki pastaigājos mežā un pa pļavu.
*
Un kas būs nākotnē? Vai man kādreiz būs tas, ko es gribu? Man jau prātā nāk bekapi... un tā komūnas ideja... varbūt tiešām mēģināt vēlreiz.