Varbūt pirmo reizi mūžā tas kliedzošais tukšums manā būtībā aizvērās, piepildījās, kļuva par pilnību. Salīdzinoši bieži tie puzles gabaliņi saliekas vienotā veselumā uz kādu brīdi, taču kāda neliela gabaliņa vienmēr trūkst. Kāda puzles detaļa ir aizmaldījusies tukšumā, kas ir nepiepildāms.
Daba, maģija, bet visbiežāk cilvēki spēj uz brīdi aizpildīt šo kliedzošo tukšumu manā būtnē uz kādu skaudri baudpilnu mirkli.
Un tomēr vismaz vienreiz mūžā, laikā kad saule un mēness apvienojas vienā auglības dziesmā, es uz pāris sekundēm jutu, ka man ir visi puzles gabaliņi. Pilnība. Varbūt, ka daži no gabaliņiem bija apbružāti, varbūt kādam trūka kāds stūris, tiesa... taču tie bija visi, visas tās miriādes, cik viņu man vajag, un, ticiet, man - man DAUDZ vajag.
Pāris sekunžu Pilnības.
Pilnība.
Pilnība.
Pilnība.