Noskatījos vēl vienu roka leģendu filmu... par Joy Division. Skumji. Puisis apprecējās 18 gados, 19 gados kļuva par zvaigzni, 21 gados viņam piedzima meita, un 23 viņš izdarīja pašnāvību...
Bagāta dzīve.
Epilepsija. Depresija.

Un šonakt es sapnī redzēju atkal to brīdi, kad pēc ilgiem mēnešiem Viņu atkal ieraudzīju, un tieši tajā brīdī vajag skanēt pilnīgi nejauši tai vienai dziesmai, mūsu dziesmai. Tiesa, remikss, jo tajā mājā, kur tikāmies, diez vai oriģināls skanētu, skanēja dziesmas ļoti neglītā metāla versija, bet nu atrada tā dziesma kā iespraukties. Un vēl sakiet, ka jūs neticat maģijai. No visām dziesmām pasaulē, vajag skanēt tieši tai.
Nē, man vairs nav nekādu īpašu emociju, arī sapnī nebija, bet tomēr tā bija tāda izjūta, ka kaut kas tur bija, lai vai cik maz arī tas kādam neliktos.
Mums kaut kas bija. Mazliet. Ne pārāk nozīmīgi. Ne salīdzināt ar Viņu, kas ir mana Viņa ar Lielo Burtu šobrīd... bet tomēr :)
Un tas bija jauki.