Saņēmu. Koncerts ļoti patika. Savu pašu ezotēriskāko pieredzi aprakstīšu otrā blogā.
Patika Doomed - basa špidrilka jocīgi uzvedās, bet grupa man patika. Ģitārvokālists vispār gāza gar zemi, sen nebiju jutusies tā uz kādu, kas uz skatuves. Kusu, kad viņš pāris reižu paskatījās tieši uz mani :D Mūsu tur bija tik maz, ka tas nebija nekāds brīnums. Kad viņš kratīja pačku turpat metra attālumā no manis pie Esoteric, man bija jāvaldās, lai kā tizla grūpija nemestos viņam virsū, un es laikam valdījos tāpēc, ka nevēlējos tikt izmesta no kluba. Koka māsa man iedeva kaut kādu šausmīgu dziru, no kuras viena pamatīga malka es jutos kā apdolbījusies. Tiesa, puse no apdolbīšanās bija doom metal ritms.
Otrā grupa, kuras nosaukumu es neatceros, man īpaši nepatika, lai gan slikta nebija, bet nepaķēra. Tās laikā es rakstīju apdolbītas īsziņas par savām iedomām par laimi un to, kā visam dzīvē būtu jābūt.
Isole mani iepriecināja, es iepriekš tādu grupu nezināju. Doom man patīk, bet šis nav stils kurā esmu ļoti iedziļinājusies un nav tā, ka pārvaldītu visu, pie tam doom ir visai daudz grupu. Nav kā ar neoklasiku, kurā es zinu tiešām visu ziedu. Patika daudzbalsīgais vokāls, ļoti perfekti dziedāja.
Un tad... tas, ka es aizgāju no Esoteric beigām bija tāpēc, ka es gandrīz sprāgu gabalos aiz emocijām. Tiesa, ja es neietu prom tad, kad aizgāju, nāktos gaidīt pēc tam līdz nākamajam nakts transportam. Taču tas būtu sūds. Man vienkārši likās, ka es nomiršu, ka mans gars atdalīsies no manas miesas. Tas bija pa daļai alus, pa daļai tas malks šņabja ar ābolu sulu, pa daļai palēnināta sirdsdarbība, un liela, milzīga daļa totālas sajūsmas, kas manai vājajai sirdij nāk par ļaunu tikpat daudz, cik sāpes un ciešanas.
Es tiešām nezinu nevienu cilvēku, kas tā uztvertu mūziku kā es. Nezinu nevienu, kam mūzika skanētu visā ķermenī, visā esamībā, un kam mūzika izteiktu visu, jebkādas emocijas, notikumus un būtību.
Esoteric ir brīdis, kad gars iemiesojas matērijā, ar skaļu un izjustu baudas un šausmu kliedzienu.