Pēkšņi tiku uz šausmīgu, nejēdzīgu dejas izrādi (ar labiem elementiem, kas visu vērta vēl nožēlojamāku, jo kā labas dejotājas un labi vokālisti var šitā pazemoties). Nu labi, neanalizēšu, bet jāatzīst, ka biju šokā. Ja tas būtu žetonvakara uzvedums, būtu labi, bet par 15eur (kurus es gan nemaksāju) tas ir nežēlīgi par daudz prasīts.
Tālākais vakars bija mīlīgs, jauks, ar daudz sarunām un visādiem murr, nu sakiet, kā viens cilvēks var būt tik dažāds? Nu labi, es esmu tikpat dažāda :D
Atcerējos senos dzejas darbus par Plūtonu un Hāronu - saules sistēmas nu jau izraidīto dubult (patiesībā trubult) planētiņu. Otrs bija par dubultzvaigznēm.
*
To es nevienam vēl netiku rādījusi, man pašai viņš patika tikai idejiski, bet ne izpildījumā.
Ideja bija par to, ka lielākā daļa Visuma (vismaz mūsu galaktikas, bet to parasti piemēro uz visām) zvaigžņu ir dubultzvaigznes. Tās riņķo divatā ap kopēju smaguma centru - viena ap otru. Tad ir arī trīskāršas un pat septiņkāršas sistēmas, taču tālāk par septiņi tās jau sāk saplūst ar zvaigžņu kopām un grūti klasificējas. Līdz septiņi gan diezgan izšķirams. Septiņas zvaigznes riņķo cita ap citu.
Saule ir visai jokains izņēmums. Senāk tika uzskatīts, ka lielākā daļa zvaigžņu ir pa vienai, taču tas izrādījās ļoti nepareizs pieņēmums. Lielākā daļa ir pa divām, tad trijām, un tikai tad nāk pa vienai, tālāk atstājot vairāk par trim zvaigznēm saturošas sistēmas.
Dzejoļa ideja bija par to, ka Saule ir bijusi divkārša sistēma, taču ir pazaudējusi savu dvīni, un kopš tā laika cilvēce grimst nostaļģijā pēc tām cēlajām divu cilvēku - zvaigžņu attiecībām, taču realitātē nekas tāds tik perfekts nevar mums pastāvēt, jo mūsu zvaigzne - māte ir zaudējusi savu dvīni. Ilgas pēc kaut kā ideāla, bet dabā vairs nepastāvoša. Saule tagad ir viena un vientuļa, tāpat kā vieni ir visi cilvēki.