Attiecības ar sievieti ir kaut kas pilnīgi citādāks. Sievietes ir citādāk trauslas un mīlamas. Sievieti var uzvest kalna galā, rādīt zvaigznes un teikt, ka tās gan skaisti atspoguļojas lejā esošajā ezerā, bet visskaistāk viņas acīs. Sievietei var pārsteigt, nolaupīt, aizsiet acis, aizvest viņu tālu, tālu, un noguldīt viņu ziedošā pļavā, sakot, ka apkārt ir gan skaistas puķes, bet viņa visskaistākā. Sievieti var piekļaut sev klāt un skūpstīt ar mazām, piemīlīgām, maigām bučiņām, līdz viņa aizmieg. Sievieti var nofotografēt miegā un uzdāvināt viņai šo fotogrāfiju, sakot, ka to, cik viņa ir mīlīgi saņurcījusies, nerādīs nevienam un nevienai pašai šajā pasaulē, bet šīs fotogrāfijas kopija droši glabāsies rokassomiņas visdziļākajā nodalījumā, tik dziļā, cik mīlestība pret viņu. Sievietes rokas ir maigas un trauslas, un tās ir domātas tam, lai tās satvertu kā pūkainu kaķēnu, un sievietes lūpas ir mīļas kā mūsu pašu - sieviešu - romantiskā muļķība.
Tajā ir kaut kas, par ko vīriešiem nav ne nojausmas. Tas jocīgā veidā redzams pat pornogrāfijā, varbūt tāpēc vīrieši tā blenž uz lesbian porn, lai gan viņiem tur nav ierādīta nekāda vieta. Sievietes māk viena par otru rūpēties un viņās pamostas kaut kādi jocīgi instinkti, kas liek izveidot pilnīgi citu pasauli, un, kamēr šīs burbulis pastāv, tas varbūt ir daudz skaistāks kādā ziņā par citiem burbuļiem. Kādā ziņā, protams, ne visās. Laikam tieši sieviešu spēja rūpēties, domāt par otru, iedziļināties niansēs, pamanīt sīkākās noskaņojuma izmaiņas. Varbūt, ka tajā ir kaut kas no mātes instinkta, kas ieved divas sievietes kādā jocīgā pasaulītē, taču viņas abas ir mātes un abas cenšas radīt otrai bezrūpīgu, maigu pasaulīti.
Manā traģikomiskajā, greizajā sirdī ir uzradusies nereāla vēlme par kādu rūpēties, kādu dievināt, kādu pārsteigt un lutināt. Protams, ka neviens vīrietis nav cienīgs tādas lutināšanas, ko jūs :P Man vairs nav vēlmes tikt lutinātai, es neko tādu tik sen neesmu piedzīvojusi, ka laikam sāktu skaļi smieties. Man ir vēlme tieši pasargāt kādu no ļaunās pasaules un uzburt tēraudstipru burbuli pret visu, kas var traumēt un ievainot.
Ideāls, protams, taču šis ir viens no parasti īslaicīgajiem burbuļiem, kas tiešām darbojas, kaut vai kā īslaicīgs uzplaiksnījums ļoti nežēlīgajā pasaulē.
Sieviete bruņiniece, kas apdzied savu dāmu, saplūst vienā personā, radot kaut ko neizsakāmi intriģējošu un ... svētu.
Parastai sievietei ir iespējas būt tikai tai dāmai, taču tā otra loma - būt stiprajai klintij un sargam - sievieti padara slimu, ja dāma uz balkona ir vīrietis. Taču tā nav, ja uz balkona ir sieviete, tad parādās divas Ksenas karotāju princeses, kas tiklab ir arī trauslas apburtās princeses, kas jāmodina no tūkstošgadu miega.
Rodas divas ideālās sievietes :D
Tikai romantiska vāvuļošana...
Kā jau teicu, man ir pilnīgi vienalga, kas sprāgst vaļā. Tas neturas iekšā, tas izplaukst kā pēdējais izdzīvojušais pavasara pumpurs pēc atomziemas.
Pēdējais mohikānis.
Jā, tikko izlasīju vienu grāmatu no sērijas.