Šodien vilku ārā diegus no smaganas, diezgan piņķerīgs process, un domāju par visādām romantiskām muļķībām, kas bojā cilvēkiem dzīvi. Kad mēs ar vīru tagad nodarbosimies ar seksu, patiesībā gultā būs trešā persona, fantoma veidā. Taču persona ir romantiska, tic ābola otrajām pusītēm. Jel...
Es labāk velku ārā šuves katru dienu nekā pati kļūstu romantiska.
Nopietni, vai tādiem cilvēkiem kādreiz vispār ir dzīve?
Man liekas, ka tie ir parasti tie, kas daudz raksta zīlniecēm, skatās mājās romantiskas filmas, un pēc tam pēc 30 paņem pirmo lubraku, kas pagadās.
Skumji.
Bet prieks, ka diegu galu skaits mutē samazinājies. Vienu mezgliņu vēl neizdodas pārgriezt, jo šķērītēm neasi gali, bet gan jau pats sāks kļūt vaļīgāks.
Ja tik nu vien vēl šis tas kļūtu vaļīgāks... :D
Vispār mokas un ciešanas šajā pasaulē.
Kolektīvā histērija un kolektīvais fantoms vārdā "romantika".