Es tiešām cienu visus Teoloģijas fakultātes pasniedzējus, izņemot vienu (tas pat nav Kokins). Un tas viens varbūt arī sevi vēl pierādīs sakarīgākos kursos. No katra pasniedzēja ir ko mācīties (kas nu nemaz nebija tiesa ne skolā, ne koledžā, lai gan arī tur, protams, bija labi speciālisti gan savā jomā, gan pedagoģijā).
Un man ļoti patīk, ja pasniedzējs sāk smieties un saka, ka ir labs, kad es diakritiskās zīmes nosaucu par ķinķēziņiem. Es speciāli nemēģināju izlēkt, vienkārši nekoncentrējos būt normālai un izsprāga.
.
Daudzi jaunie kursi man ļoti patīk. Diemžēl sistemātiskā teoloģija un jaunā derība ir iekāpušas baigajos sīkumos un nedaudz jau garlaiko, pirmajā kursā bija interesantāk. Visas tās hipotēzes kurš evaņģēlists ko no kā norakstīja mani interesē tik nelielā mērā, ka jāpiepūlas atrast to mēru, ar kādu man tas tomēr interesē. Varbūt kaut kur nanolīmenī tādu mēru var atrast, nu cik var ņemties...
Bet vispār man patīk. Varbūt, ja atskaita pluskvamperfektu, reduplikāciju un 16 nenoteiksmes.
Vēl man jāsaka, ka es nesaprotu tos cilvēkus, kas arī man apkārt ļoti zemu vērtē teoloģijas studijas, runā tā, it kā tas būtu ļoti viegli, piemēram. Nu ne vella nav viegli, un es sevi tik zemu nevērtēju humanitārajās jomās, lai domātu, ka varbūt tikai man nav viegli. Nav jau arī neiespējami grūti, protams, bet, ja vēlas normālu atzīmi, luni laist nevar. Ir jālasa, jāraksta un jāmācās. Gan smadzenes jāpiepūlē, gan jāmāk improvizēt, gan daudz jāatceras. Es tiešām neesmu ne dumjākais cilvēks, ne cilvēks ar sliktāko atmiņu, bet dažkārt ir tik daudz sīkumu jāatceras, ka galva plīst pušu. To visu es, protams, par normālu mācīšanos, ne braukšanu uz četriniekiem.