Manā dzīvē ir bijuši vairāki tādi cilvēki, ar īpašajām spējām dažādās pakāpēs. Nu nav palicis neviena, pat to, kam spējas bija vidējas.
Citiem cilvēkiem es vienkārši nemāku pastāstīt, man negribas neko par sevi teikt. Varu pateikt savu viedokli, apspriest problēmu, teoretizēt par filosofiskām idejām, un izstāstīt konkrētus notikumus, taču tās īpašās sajūtas, ka dalīta bēda ir pusbēda, vairs nav.
Sapratu, ka tieši tāpēc es tā nīdu par pamestību un cilvēku trūkumu, ka man trūkst tieši šī uzticīgā cilvēciskā kontakta. Tāda, ka var teikt visu un paliek vieglāk, un cilvēkam pie tam tiešām interesē. Parasti tas arī ir bijis abpusēji - man ir interesējis, ko viņi saka. Un pēc sarunas viņi parasti arī teica - ar tevi parunājot kļūst labāk.
Sapratu ļaunu lietu. Manī iekšā ir sakrājies indīgs, neizrunāts kamols, taču pat tad, ja kāds no viņiem atgrieztos vai kāds uzrastos no jauna, es vairs nezinu, no kuras puses to kamolu risināt. Tas ir kļuvis tik liels un smacējošs, ka vairs nezinu, vai vispār spētu no viņa tā tikt vaļā. Sajūta, ka nevienam neinteresē, ir kļuvusi tik visaptveroša un pārvērtusies aksiomā, ka es vairs laikam nemāku darīt to, kas mani izglāba toreiz no depresijas - dalīties ar savu dzīvi. Pat ja kāds gribētu, es vairs nevaru. Neizrunātā iekšā ir tik daudz, ka es laikam tāpat nosmakšu, tajā visā aizrijoties.
Tas ir tāpat kā ar ielaistu slimību, ja to risina, tikko tā parādījusies, var iztikt ar nelielu manipulāciju, bet man ir vajadzīga operācija, kas no manis izvilktu tonnu.
Tādu dziednieku es pasaulē zinu tikai vienu, bet viņš nav un nebūs pieejams vairs nekad.
Tad nu, pasaule, dāvā man brīnumu, vai arī es atstiepšu federes. Tik vienkārši.
Tiešām gribētu, kaut es nekad nebūtu atklājusi šo savu sociālo pusi. Tad varbūt es spētu dzīvot tā kā iepriekš - pati par sevi mūžīgā vientulībā, krājot tonnas smaguma un gaismas gadus vienatnes, un barojoties pati no savām sāpēm un nošķirtības.