Sviests kaut kāds. Protams, ka tā ir kļūda, bet man ir kaut kāds neveselīgs stress.
Ne tāpēc, bet šodien ir vispār briesmīgi ar sirdi. Kopš redzēju drausmīgu sapni, kurā daļa manis, kaut kāds ļaunais dvīnis, centās man pašai apstādināt sirdi (ar visām izjūtām), sirds man gļuko tā, ka pat manai milzīgajai pacietībai pret hroniskām sāpēm un citām izpausmēm ir pienācis gals. Ko es darīšu ar šo galu, nezinu. Bet brīžiem sajūta ir pat biedējoša.
Katrā ziņā, es iešu pie zobārsta, un man ir šausmīgi bail. Man patiešām ir gandrīz vairāk bail no zobārsta nevis no nāves. Protams, tikai tāpēc, ka man ir zobārsta pieredze, bet nav nāves pieredzes. Šajā gadījumā zināmais liekas biedējošāks par nezināmo. Es zinu, ka ja labi padomātu, tā nebūtu, bet urbja un stangu priekšā man nāk prātā dumjības.
Jūtos tik iekšēji tukša un garlaicīga, ka pat 7h Mārtiņu nespēj mani padarīt īsti priecīgu. Ja nu vien kādu no viņiem izkacināt...
Mānija bija tik spoža, ka depresijas fāzei jābūt jo mellai. Un tā arī ir.
Daudz domāju par to, kāda es esmu, kas man ir un kas nav.
Sapratu, ka man ir kaut kāda veida augsta pašapziņa, bet tā nav tāda vispārēja. Tā ir kaut kāda konkrēta veida pašapziņa. Man nav lietišķās un biznesa pašapziņas. Nemaz.
Tāpēc man droši vien būs grūti tikt galā ar savu nespēju sevi iedomāties tādu, ka man jel kas pieder...
Tas vērtējums -1 tiešām raksturo manu šābrīža pašsajūtu. Ironiski.