Kaut kas iemetās sprandā, kakla skriemeļos. Nevaru galvu pagriezt. Parādās tieši no rīta, pa dienu paliek labāk, it sevišķi, kad vīrs aiz kakla pavelk pa istabu. Tomēr tagad sāp kā Vells, būtu jāmācās uz šodienas eksāmenu, bet āāā... :( Sāp ik pa laikam nepiederīgās vietās no nobloķētiem nerviem, nesaprotu, ko darīt.
Būtu jāiet pie ārsta, bet man tagad nav laika. Šodien eksāmens, parīt vispār grieķu valoda, nevaru es tagad atļauties slimot. Bet nu tik šausmīgi, tiešām, ka pilnīgi gribas īdēt un īdēt, nekādi nevar iekārtoties... :(

Nolēmu, ka neiespringšu. Citādi satraucos par to, ka nespēju atcerēties, kurš Lieldienu stāsts bija kurā evaņģēlijā. Nu liekas man viņi tik līdzīgi, nelien galvā :(
Ja izlidošu, izlidošu, tāpat man nav mērķis pabeigt šo pasākumu. Tas papīrs būtu jauka blakusparādība, bet kopumā es tomēr mācos, jo man patīk un kamēr man patīk. Jābeidz pašai sevi dzīt stresā.
Es pēdējo reizi izlasīju Bībeli, kad man bija 15 gadi. Citi man ir tālu priekšā un man nav jāsatraucas, ka es pēkšņi nespēju visu iemācīties no galvas.
Kur vispār tās perfekcionisma domas dzimst? :( Jānomieriās. Kvarforts man palīdzēs.
Pret parītdienas grieķu valodas stresu gan jau pat viņš nepalīdzēs...